Vara, kuru nosaka cilvēkkapitāls

Pauls Miklaševičs,

BluOr Bank klientu aktīvu pārvaldīšanas direktors

„Nākotnes impērijas būs prāta impērijas” (V. Čērčils)

Prūsijas Frīdrihs Lielais bija viens no 18. gadsimta visietekmīgākajiem vadoņiem. Viņš bija apgaismotā despota tēla visspilgtākais iemiesojums – absolūtais monarhs, kurš centās sekmēt savu pavalstnieku attīstību, pievēršoties apgaismības laikmeta ideāliem. Frīdriha II vadībā Prūsija kļuva par vienu no pirmajām valstīm pasaulē, kas ieviesa obligāto bērnu apmācību (pamatojoties uz 1763. gada Generallandschulreglement rīkojumu). Lielbritānijā un Francijā, piemēram, obligātā izglītība tika ieviesta vairāk nekā gadsimtu vēlāk – 1880. gados. Visu sociālo slāņu jaunieši Prūsijā apguva lasīšanu un rakstīšanu – pamatprasmes, kas palīdzēja tiem iekļauties strauji modernizējošajā pasaulē. Tāpat tika pasniegta dziedāšana un reliģiskā mācība, jo tolaik Prūsijas jaunatnes izglītībā bija plaši iesaistīta arī baznīca, kurai svarīgi bija iemācīt stingras disciplīnas ievērošanu, pienākumu apzināšanos un pakļaušanos.

Lai gan nācijas jauniešu izglītība noteikti likās pievilcīga apgaismības censoņiem, Prūsijas skolās uzturētā bargā disciplīna bija svarīga arī citai Frīdriha kaislei – militārajai iekarošanai. Kā citādi var sagatavot pilsoņus cīņai, ja ne mācot katram jauneklim disciplīnu un cieņu pret varu? Šī vērtība bija īpaši nozīmīga laikmetā, kad kaujas lielā mērā tika izšķirtas ar karaspēka spēju uzturēt kaujas ierindu, neskatoties uz pretinieka lodēm un pakļaujoties virsnieku rīkojumiem.

Mūsdienu pasaulei joprojām ir par ko būt pateicīgai apgaismības un humānisma ideāliem, lai gan kopš tā laikmeta esam spēruši pamatīgus soļus uz priekšu: valdnieki vairs nevērtē cilvēkkapitālu kā lielgabalu gaļu, bet gluži otrādi. Tagad tieši cilvēkkapitāls, nevis monarhija, ir labklājības un attīstības stūrakmens. Uzņēmumi, kas vislabāk ir spējuši izmantot cilvēkkapitāla sniegtās iespējas, ir bijuši ekonomiski sekmīgāki, nekā varētu iedomāties jebkurš despots cilvēces vēsturē, arī pats Frīdrihs Lielais.

Cilvēkkapitālam ir vara. Pēc tā kāro visi – korporācijas, to akcionāri, valstis un to politiķi. Itin visi.

Kāpēc katru tik ļoti interesē piekļuve cilvēkkapitālam? Sāksim ar to, ka cilvēkkapitāls ir galvenais nemateriālo aktīvu komponents un radītājs. Netaustāmie aktīvi ir pasaules visveiksmīgāko kompāniju tirgus kapitalizācijas galvenā sastāvdaļa. Idejas ir mērogojamas un mēdz attīstīties eksponenciāli. Pretstatā fiziskajai precei, to izaugsmi neierobežo vienības pašizmaksa, tātad ir pieejama milzīga mēroga ekonomija. Savā atklāsmju pilnajā grāmatā „Eksponenciāls” Azīms Ažārs (Azeem Azhar) min, ka „1975. gadā ap 83% no Standard and Poor’s 500 akciju biržas indeksa sastādīja materiālie aktīvi. Nemateriālie aktīvi atbilda atlikušajiem 17 procentiem. 2015. gadā šī proporcija bija pretēja”.

Ažārs apgalvoja, ka 2019. gadā piecas vislielākās „eksponenciālā laikmeta” kompānijas „Apple”, „Google” (Alphabet), „Microsoft”, „Amazon” un „Tencent” – uzturēja tradicionālos aktīvus vien 6% vērtībā no to 3,5 trlj. $ kopīgās akciju vērtības. Izņemot „Tencent”, šo uzņēmumu tirgus vērtība turpina pieaugt eksponenciāli.

Ņemot vērā to, ka mūsu valsts nevar lielīties ar nozīmīgiem industriāliem resursiem, proti, ogļūdeņražiem un metāliem, Latvijai būtu jāpriecājas par to, cik augstu mūsdienu ekonomikā tiek novērtēti tieši nemateriālie aktīvi.

Izskatās, ka mēs par to arī priecājamies, – bet ar kādiem pasākumiem sekmējam mūsu cilvēkkapitāla, kas ir galvenais nemateriālo aktīvu avots un labklājības dzinējs, piesaisti?

Man ir tas gods strādāt Amerikas tirdzniecības palātas Latvijā (ATPL) valdē. Tās biedru vidū ir daži no pasaulē vislielākajiem un visietekmīgākajiem uzņēmumiem, kas sekmē arī Latvijas ekonomisko izaugsmi. Tādēļ nav jābūt pārsteigtiem par to, ka mūsu valsts cilvēkkapitāla attīstība ATPL ir prioritāra.

ATPL biedriem visvairāk rūp tā saucamās ciparu laikmeta prasmes, tostarp datu pārvaldīšana un tehniskās iemaņas. Līderība, pārmaiņu pārvaldība un stratēģiskā plānošana arī ir būtiskas.

Nesen veiktajā biedru aptaujā, ko veicām kopīgi ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD – angl.), gūtās atziņas, diemžēl, norāda, ka Latvijā nav īpaši pievilcīga vide kompānijām, kas varētu investēt šādu darbaspēka prasmju attīstībā.

Izrādās, ka tam trūkst pamudinājumu, bet tie uzņēmumi, kas piesaista pamatīgus finanšu resursus savu darbinieku attīstībai, nespēj nodrošināties pret attiecīgajiem riskiem.

Šajā situācijā būtisks ir tas, ka valsts sniedz nepietiekamu atbalstu darbaspēka attīstībai – piemēram, nodokļu atvieglojumu veidā. Tā ir problēma, kas norāda uz nepieciešamību mums pašiem nopietnāk pievērsties labākās prakses pārņemšanai no citām valstīm, kurās sadarbībā starp privāto un publisko sektoru tiek attīstītas būtiskās iemaņas.

Tikpat būtisks aspekts ir tas, ka darbinieks, kura apmācībā ir ieguldīti pamatīgi resursi, mēdz pāriet citur, meklējot izdevīgāku iespēju, – tātad, darba devējs negūst gaidīto atdevi no sava ieguldījuma.

Protams, ir jāattīsta sadarbība starp privāto un publisko sektoru, bet talantīgo, papildizglītības kursus apguvušo darbinieku mobilitāti ierobežot nevajadzētu – tā vietā mums būtu jādara viss iespējamais, lai pieņemtu šo neizbēgamo procesu. Mums ir jāspēj mācīties no šīs darbaspēka dinamikas, izmantot to savā labā, nevis to apkarot.

Prasmīgiem darbiniekiem vienmēr būs jauni piedāvājumi no jūsu konkurentiem.

Nav pārsteigums, ka ir daži multinacionālie uzņēmumi Latvijā izvairās no publicitātes un ziņām par to darbību šeit, baidoties, ka to darbiniekus varētu pārvilināt citi.

Cilvēkkapitālu – to vēlas visi.

Tieši tādēļ uzņēmumi, kas iegulda cilvēkkapitālā un būtisko iemaņu attīstībā, tikpat daudz pūļu piemēro tādas kultūras uzturēšanai, kur vissekmīgākie darbinieki justos vienlaikus motivēti un apmierināti.

Mans darbs ir ieguldīt naudu klientu labā. Es izvietoju viņu kapitālu dažādos uzņēmumos, nozarēs un valstīs. Ir viena lieta, kuru nekad nedrīkst aizmirst par kapitālu: tas plūst turp, kur pret to attiecas vislabvēlīgāk. Protams, var arī rast iespējas tur, kur riskus kompensē neproporcionāli augstas peļņas iespēja, bet kapitāls parasti izvēlas ceļu ar viszemāko pretestību. Tieši tādēļ ASV akciju tirgus ir vislielākais pasaulē: investoriem tas sniedz pieeju visdinamiskākajiem uzņēmumiem, uztur milzīgu, labi apmācītu darbaspēku un aizsargā investoru intereses, cenšoties uzturēt taisnīgu komerciālo vidi.

Ja esat izcili tajā, ko darāt, un izvēlaties no vairākām iespējām, kādēļ būtu aktīvi jāmeklē izaicinājumu pilns variants? Kāpēc gan lai jūs nedotos tur, kur pret jums attiecas labi un kur konkurence par jūsu pakalpojumiem ir vissīvākā, bet pieejamā atlīdzība visaugstākā?

Paskatīsimies uz šo pašu situāciju no cita skatupunkta: ja mēs nedarām visu iespējamo, lai attīstītu un piesaistītu vistalantīgāko, izaugsmei visnoderīgāko cilvēkkapitālu, tad par labu kam mēs no tā atsakāmies, un kādu vērtību varam zaudēt ilgtermiņā?

Vizualizēsim šādu konceptu: vai esam hostelis vai pieczvaigžņu kūrorts? Kādu cilvēkkapitālu esam gatavi uzņemt vai attīstīt?

Hostelis nodrošina pamata izmitināšanas pakalpojumu, kamēr pieczvaigžņu viesnīca uztur noteiktu servisa kvalitātes standartu, uzmanīgi paredzot, kas varētu būt nepieciešams katram viesim noteiktā brīdī.

Izcilība ir pievilcīga. Cilvēkkapitāls arī mīl veiksmi un veiksmei ir nepieciešams vairāk cilvēkkapitāla. Uz to mums norāda ārvalstu investori. Viņi vēlas veiksmīgāk darboties Latvijā, un viņiem ir nepieciešams lielāks cilvēkkapitāls.

Es esmu dzimis un uzaudzis Toronto, Kanādā. Šobrīd vairāk nekā puse no Toronto iedzīvotājiem nav dzimuši Kanādā – neticams skaitlis, vai ne? Toronto veiksmīgā attīstība ir ievērības cienīga, bet tā nebūt nav vienīgā šāda pilsēta. Ja lūkojamies uz pilsētām ar vislielākajām ārvalstnieku populācijām, redzam dažas no ekonomiski un kulturāli visizteiksmīgākajām pasaulē – tostarp Londona, Parīze, Ņujorka, Singapūra, Sidneja. Vietā ir jautājums: vai veiksmīgas pilsētas ir pievilcīgas imigrācijai vai, gluži otrādi, imigrācija sekmē pilsētu izaugsmi? Šos jautājumus nav vērts izšķirt – tie ir cieši sasaistīti viens ar otru.

Kapitāls piesaista cilvēkkapitālu, un arī otrādi.

Latvijai ir plašs kapitāla resurss – gan dabīgais, gan kulturālais, gan intelektuālais. Tomēr mums ir jāsamazina pretestības ceļš finanšu un cilvēku kapitālam. Tas nozīmē, ka ir jāpievērš uzmanība visiem cilvēkkapitāla izveidei, piesaistei un arī noturēšanai nepieciešamajiem elementiem, tajā pat laikā sekmējot finanšu kapitāla piekļuvi.

Ir jābūt uzmanīgiem pret smalkām detaļām – jārada un jākultivē iespaids, jāpauž tieksme būt izciliem. Nedrīkst vien daiļi runāt vai formāli izpildīt solīto.

Es nevarētu pat saskaitīt reizes, kad esmu pētījis uzņēmumu, kuram viss it kā būtu izcils, bet veiksmei pietrūka viena vai divu faktoru. Mēs nevaram atļauties šādas neuzmanības kļūdas, cenšoties piesaistīt kapitālu – gan cilvēkus, gan finanses.

Dažreiz visvieglākais veids, kā nodrošināt sev iespēju uzvarēt, ir izvairīties no lietām, kas nostāda mūs neizdevīgā stāvoklī vēl ilgi pirms starta. Šobrīd galvenais robs centienos piesaistīt un uzturēt visa veida kapitālu ir dubultie nodokļi ārvalstu investoriem.

Aplūkosim FDI (tiešo ārvalstu ieguldījumu) datus salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu.

No 2017. gada līdz 2021. gada 3. ceturksnim FDI Igaunijā pieaudzis par 44,71%, Lietuvā par 49,71%, bet Latvijā vien par +16,33%.

Šīs nesakritības iespējamie iemesli ir vairāki, bet visspilgtāk redzamais ir lēmums grozīt nodokļu regulējumu, kura rezultātā ārvalstu investoru dividendes 2018. gadā tika apliktas ar dubulto nodokli. Tā rezultātā ASV privātie investori-nerezidenti par Latvijā izmaksātajām dividendiem tiek aplikti ar nodokli, kas ir par 24% augstāks, nekā Igaunijā, un par 20% augstāks, nekā Lietuvā. Visnepatīkamākais šajā situācija ir bijis tas, ka dubultā nodokļu samaksa nenodrošina papildu ieņēmumus mūsu valsts budžetā, tā vietā vien palielinot investoru nodokļu slogu mītnes valstīs. Vienkārši izsakoties, katrs eiro, ko investoram nākas maksāt nodokļos ārvalstī, ir eiro, kuru tas varētu būt ieguldījis Latvijā.

Mēs nevaram atļauties šādi maldīties, ja vēlamies nopietni pievērsties cilvēku un finanšu kapitāla piesaistei un panākt ekonomisko uzplaukumu.

-------
Frīdrihs II dzīvoja pasaulē, kurā impērijas tika celtas uz zaldātu kauliem, kuriem tika iemācīts paklausīt un samierināties ar savu likteni. Gluži otrādi, viņa militāro veikumu pārspēja viens no galvenajiem piemēriem, kā ļaut cilvēkkapitālam strādāt savā labā – Napoleons. Napoleona veiksmi sākotnēji noteica moderno kara metožu pielietošana, kā arī radikāla pievēršanās meritokrātijai „Lielajā Armijā”. Šis līderis sekmēja inovācijas un attīstību, iedvesmoja savus karaspēkus lielām uzvarām un arī mūsdienās turpina kustināt cilvēku prātus.

Mēs negatavojamies atdarināt pagātnes impērijas vai būvēt Čērčila pieminētās „prāta impērijas”, lai panāktu veiksmi laikmetīgajā pasaulē. Mums vienkārši ir jāatzīst cilvēkkapitāla vērtība un jācenšas izveidot vidi, kurā tas spēj sasniegt izcilību.

Mēs dzīvojam eksponenciālajā laikmetā, kurā ekonomiskais pamudinājums censties uzvarēt ir vēsturiski nepārspēts – šīs uzvaras palielinātu nodokļu bāzi un veicinātu lielākus ieguldījumus veselības aprūpē, izglītībā, pensijās un apkārtējās vides aizsardzībā. Šie ir cēli mērķi, bet mēs nevarēsim tos sasniegt, ja sev pašiem nebūsim solījuši uzvarēt cīņā par cilvēkkapitālu. Tiklīdz spēsim pārliecināt sevi, ka vēlamies būt uzvarētāji, un sapratīsim, par ko un kādēļ cīnāmies, mūsu iespējas panākt veiksmi un mērķtiecīgi izmantot šos panākumus būs daudz lielākas, un mūsu darbam piebiedrosies arī citi.

No žurnāla Forbes materiāliem (Nr.30, marts 2022)