Varš – zaļās enerģētikas atslēga

Pauls Miklaševičs,
BlueOrange klientu aktīvu pārvaldīšanas direktors

Eiropas Savienība nākamajiem septiņiem gadiem ir paredzējusi 1,8 triljonus eiro, lai būvētu zaļāku, digitālāku un noturīgāku Eiropu pēc Covid-19. Tas ir 60 reižu vairāk nekā pašreizējais Latvijas IKP, turklāt lielākā daļa no šīs fantastiskās summas – apmēram triljons eiro – ir paredzēta “kohēzijas, noturības un vērtību” aktivitātēm. Ko tas nozīmē? Saskaņā ar Atjaunošanas un noturības mehānismu (ANM/RRF), lai ES dalībvalstis saņemtu šo finansējumu, tām jāapņemas 37 % novirzīt klimata pārmaiņu pārvaldībai, savukārt 20 % – digitālajai transformācijai.

Ja šķita, ka cīņa pret klimata pārmaiņām un digitalizācijas veicināšana bija tikai apsveicamas rīcībpolitikas iniciatīvas, tas būtu par maz teikts. Tās ir arī vērtības. Sekojot finanšu tirgiem un lasot centrālo banku komentārus, ir skaidri pamanāma semantikas nozīme, īpaši gadījumos, kad centrālās bankas vēlas pierādīt savu ietekmi un atspoguļot finansēšanas plānus. Rīcībpolitikas iniciatīvas ir vēlamais scenārijs, kamēr vērtības ir obligāta sastāvdaļa.

ES skaidri nosaka savus mērķus un ir apņēmības pilna tos īstenot. Cita rīcība būtu ne-eiropeiska. Kā ES pilsonis es novērtēju šīs drosmīgās iniciatīvas un esmu pārliecināts, ka tās kalpos kā katalizatori pozitīvām pārmaiņām. Savukārt kā profesionālam investoram šīs iniciatīvas arī atsauc patīkamas atmiņas, jo savu karjeru sāku Kanādā derīgo izrakteņu tirgus augstākajā punktā līdz ar Ķīnas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai. Kādēļ tā?

Globālais konsultāciju uzņēmums McKinsey lēš , ka nākamo 30 gadu laikā ES būs jātērē vairāk nekā 28 triljoni eiro ceļā uz oglekļa neitralitāti.

Tā ir liela naudas summa. Salīdzinājumam – saskaņā ar Goldman Sachs no 2001. līdz 2011. gadam Ķīna ieguldīja aptuveni 15 triljonus dolāru (šodienas izteiksmē) savas ekonomikas izaugsmē. Tas atstāja nozīmīgu iespaidu uz derīgo izrakteņu cenām.

Veicot pāreju no oglekļa izmantošanā balstītas ekonomikas, sagaidāmās pārmaiņas Eiropā būs ne mazāk vēsturiskas kā Ķīnas ekonomikas izrāviens tūkstošgades sākumā. Taču Eiropa nebūs vienīgā, kur gaidāmas šādas pārmaiņas. ASV prezidenta Baidena administrācija cenšas ieviest tādu regulējumu, kas ļaus arī ASV sasniegt oglekļa neitralitāti līdz 2050. gadam. Ķīnas valdībai ir līdzīgs mērķis 2060. gadam. Daži pasaules lielākie uzņēmumiem izvēlējušies pat vēl agresīvāku pieeju, piemēram, Amazon dibinātājs un vadītājs Džefs Bezoss pēdējā akcionāru vēstulē teica, ka Amazon jau ir ceļā uz 100 % atjaunojamās enerģijas izmantošanu – to plānots sasniegt 2025. gadā, tātad piecus gadus ātrāk, nekā sākotnēji plānots. Amazon ir lielākais atjaunojamās enerģijas pircējs ASV.

Šīs pārmaiņas un investīcijas zaļās enerģijas infrastruktūrā radīs apjomīgu pieprasījumu pēc viena derīgā izrakteņa vairāk nekā pēc jebkura cita – uzmanības centrā būs varš.

Goldman Sachs, kas bieži un publiski ir norādījis uz zaļās ekonomikas lomu ekonomikas atgūšanās stimulēšanai, šā gada 13. aprīlī publicēja ziņojumu ar nosaukumu Varš ir jaunā nafta. Tas satur vairākus drosmīgus apgalvojumus. Pirmkārt, tiek uzsvērts, ka nevar atteikties no oglekļa izmantošanas bez vara un ka tieši vara izmantošana ir būtiska, lai sasniegtu Parīzes klimata mērķus. Otrkārt, tiek atspoguļots, ka pāreja no ogļūdeņražu izmantošanas uz atjaunojamo enerģijas resursu, elektrotransporta un bateriju izmantošanu izraisīs vēl nepieredzētu pieprasījuma pieaugumu pēc vara. Treškārt, tiek lēsts, ka vara tirgus ir pavisam nesagatavots šādam pieprasījuma pieaugumam. Tādēļ Goldman Sachs paredz ilgtermiņa plaisu starp piedāvājumu un pieprasījumu 8,2 miljonu tonnu apmērā līdz 2030. gadam. Šī plaisa būtu divreiz lielāka, nekā tūkstošgades sākumā vara tirgus pīķa rezultātā pieredzētais 

Šo apsvērumu dēļ Goldman Sachs sagaida, ka vara cenām būtu jāsasniedz 15 000 dolāru par tonnu, lai mudinātu vara ieguvējus ienest tirgū papildu piedāvājumu. Ir nepieciešami apmēram divi līdz trīs gadi, lai agrāk ražojošajās jeb degradētajās raktuvēs atsāktu vara ieguvi, un pat vairāk nekā astoņi gadi, lai radītu jaunas vara raktuves.

Vara ieguvēji bija tikai nupat atguvušies no lejupslīdes pēc tirgus virsotnes 2011. gadā, kad ASV prezidenta Trampa uzsāktais tirdzniecības karš ar Ķīnu atkal izraisīja vara cenu kritumu 2017. gadā. Atgūšanos pavisam drīz pārtrauca Covid-19 pandēmija. Šāda volatilitāte mazina risku uzņemšanos vara ieguvēju vidū, kavējot nozares attīstību. Šeit arī rodas paredzamā pieprasījuma un piedāvājuma plaisa. Ņemot vērā, ka vara raktuvju darbības uzsākšanai ir nepieciešamas apjomīgas investīcijas un laiks, vara ieguvēji nesteidzas investēt jauna piedāvājuma radīšanā, īpaši šobrīd, kad teju rekordaugsto vara cenu dēļ (9300 dolāru par tonnu) viņu bankas konti raiti pildās, dodot iespēju nokārtot parādsaistības un atdot kapitālu akcionāriem.

Jaunu raktuvju plānošanai ir nepieciešamas ne tikai apjomīgas investīcijas. Eksistē vēl virkne citu sarežģījumu, īpaši – politiski un vides riski. Attīstības procesā esošu raktuvi nevar vienkārši pārvietot uz citu valsti vai reģionu, ja gadījumā politiskais klimats konkrētajā vietā pasliktinās. Turklāt, kas ir interesanti, valstu valdības mēdz izteikt vēlmi pēc līguma nosacījumu pārskatīšanas brīdī, kad vara ieguvēji sāk pelnīt vairāk naudas.

Vides atļauju saņemšana attīstītos tirgus nekad nav bijusi sarežģītāka. Šodienas investoriem tiek pieprasīta augstāko ESG standartu izpilde, un, ņemot vērā derīgo izrakteņu ieguves specifiku, šīs nozares pārstāvjiem ir īpaši jācenšas, lai pierādītu atbildīgu un ilgtspējīgu sadarbību ar visām iesaistītajām pusēm. 

Tā tiek radīta pretruna – lai gan visi vēlas zaļo enerģiju, šķiet, ka neviens nevēlas jaunas raktuves, un ar nicinājumu tiek uzlūkoti uzņēmumi, kuri vēlas nodrošināt zaļākai nākotnei nepieciešamo metālu ieguvi.

Šo riska faktoru kombinācija un industrijā jau pastāvošie riski nozīmē, ka derīgo izrakteņu ieguves uzņēmumi tiek tirgoti par zemāku cenu nekā līdzvērtīgi uzņēmumi citās nozarēs. Turklāt cilvēki, kuri ikdienā nodarbojas ar lietu izrakšanu no zemes, parasti nav vislabākie mārketinga speciālisti. Taču nešaubieties ne mirkli – vara ieguves uzņēmumi ir lieliskā pozīcijā, lai nopelnītu saviem investoriem ievērojamas summas, un šie uzņēmumi no nozares tirgus iespēju pārvērtēšanas tikai iegūs.

Piemēram aplūkosim vienu nu pasaules lielākajiem vara ieguves uzņēmumiem. Freeport McMoRan (FCX) pēdējā ceturkšņa atskaitē norādīja, ka pie vara cenas četri dolāri par mārciņu jeb 8800 dolāru par tonnu uzņēmuma 2022./2023. gada EBITDA būtu 12 miljardi dolāru un skaidrās naudas plūsma astoņu miljardu dolāru apmērā. Ja vara cena par mārciņu būtu par desmit centiem lielāka vai mazāka, šīs summas attiecīgi mainītos par 425 miljoniem un 325 miljoniem dolāru. Ņemot vērā šos aprēķinus, ja vara cena pieaugtu līdz Goldman Sachs noteiktajai mērķa cenai 2023. gadā, proti, 12 000 dolāru par tonnu jeb 5,44 dolāri par mārciņu, Freeport McMoRan EBITDA sasniegtu teju 18 miljardus, bet naudas plūsma – 12,55 miljardus dolāru. Tās ir apjomīgas summas uzņēmumam, kura pašreizējā vērtība ir noteikta 67,1 miljards dolāru.

Salīdzinājumam – Goldman Sachs paredz, ka Tesla EBITDA 2023. gadā sasniegs 13 miljardus dolāru. Tie ir 72 % no summas, ko Freeport McMoRan varētu pelnīt, lai gan uzņēmuma valuācija ir tikai desmitā daļa no Tesla vērtības.

Iespējams, tagad jūs gaidāt kādu komentāru par metāliem, kuru pieprasījums augs līdz ar elektrisko transportlīdzekļu attīstību, proti, par litiju, niķeli un kobaltu. Jā, protams, arī šajā ziņā tirgū pavīd iespējas, taču es aicinātu būt uzmanīgiem, jo elektrisko transportlīdzekļu ražošanas apjoma un tirdzniecības pieaugums ir tieši atkarīgs no zemākām bateriju izmaksām. Elektroauto un bateriju ražotāji darīs visu iespējamo, lai samazinātu bateriju ražošanas izmaksas un tādējādi samazinātu cenu atšķirības starp elektriskajiem un iekšdedzes dzinēju transportlīdzekļiem. Tas prasīs attīstīt efektīvākas baterijas, kurās mazāk izmantoti metāli, bet vairāk – citi kondensatori, lai palielinātu baterijas jaudu, vienlaikus mazinot izmaksas. Taču elektrisko transportlīdzekļu ražotāji nevar izvairīties no vara iegādes vai censties to aizvietot ar citu metālu, kuram būtu līdzīga vadītspēja.

Leģendārais uzņēmējs derīgo izrakteņu ieguves jomā Miks Deiviss nesen teica Finacial Times: “Es noteikti biju ieguvējs, kad ievērojami pieauga pieprasījums pēc izejmateriāliem Ķīnas industrializācijas laikā, taču pašlaik pieprasījuma dzinējspēks ir valdību noteiktās prioritātes. Nav nepieciešams paļauties uz pieņēmumiem par ekonomisko izaugsmi. Šīs ir strukturālas pārmaiņas, un valstu valdības pieskatīs, lai tās notiktu, kā plānots.”

Attīstītās pasaules apņemšanās nodrošināt pāreju uz ilgtspējīgu enerģijas ražošanu un ekonomiku elektrifikāciju būs dzinējspēks vienai no nozīmīgākajām transformācijām mūsu dzīvē. Taču politiķi aizmirsa konsultēties ar nozari, no kuras ir atkarīga šīs pārejas veiksmīga norise, tādējādi radot vienreizēju iespēju investoriem vara ieguvē.

Un, ja ticam zaļai, ilgtspējīgai nākotnei, ir jātic arī vara lomai. 

No žurnāla Forbes materiāliem (Nr.21, maijs 2021)