Skolēns ar savu bankas karti – tā jau ir ikdiena

Aizvien vairāk vecāku saviem bērniem, pat pirmklasniekiem, personisko tēriņu apmaksai piesaka plastikāta norēķinu karti, nevis piešķir skaidru naudu. BlueOrange ir sagatavojis pārskatu par to, kāda pasaulē ir situācija ar pāreju no skaidras naudas uz elektronisko, par pamatu ņemot skolu.

Acīmredzama tendence ne tikai lielajās un bagātajās Eiropas valstīs, bet arī jaunajās ES dalībniecēs ir tāda, ka aizvien biežāk bankās ierodas tēti un mammas un noformē savam bērnam parastu karti, uz kuru pārskaitīt naudu “skolas pusdienām”, “transportam”, “sīkiem tēriņiem”. Ar internetbankas vai īsziņu paziņojumiem vecāki kontrolē, kam, cik daudz un kad mazais ir iztērējis. Un, ja pirms pāris gadiem vecāki ar bērniem uz banku gāja reti, tad tagad tas nav nekas neparasts pat nelielās pilsētās. 

Par bankas klientu var kļūt pat 7 gadu vecumā

Nu jau gandrīz visas starptautiskās bankas noformē skolēnu plastikāta kartes. Atšķirības vērojamas vienīgi bērna vecuma ierobežojumos. Ir iestādes, kas šādas kartes izsniedz no 7 gadu vecuma – tā ir kā papildkarte kādam no vecākiem, bet, piemēram, ir limitēts izmantojamās naudas daudzums. Starp citu, tieši šādu papildkarti bērniem no 7 gadu vecuma piedāvā arī BlueOrange.

Dažās bankās ir cita sistēma: vecāku klātbūtnē tiek pasūtīta karte dēlam vai meitai, bet vecākiem nav piekļuves tai bez bērna piekrišanas.

Trešais variants – bērna karte uzreiz tiek piesaistīta kā vēl viena tēta vai mammas karte un automātiski kļūst neatkarīga, kad bērnam aprit 15 vai 16 gadi. Dažas bankas šādas kartes noformē klientiem no 14 gadu vecuma vai pat vispār no 11, taču tādu kļūst arvien mazāk.

Šādas bērnu kartes jebkurā pasaules malā – vai tie būtu Rietumi, vai Austrumi – sauc par “Junior”. Taču visās valstīs vienota noformēšanas sistēma un naudas plūsmas regulācijas nosacījumi pagaidām nav izstrādāti.

Progresa zemūdens akmeņi interneta jūrā

Piemēram, Francijā un Zviedrijā tuvākajos gados tiek plānots faktiski atteikties no skaidras naudas, to izmantošanu samazinot līdz minimumam. Francijā jau tagad vairāk nekā 90% maksājumu tiek veikti ar bezskaidru naudu, un norēķinu karti izmanto aptuveni 70% iedzīvotāju, tostarp nepilngadīgie. Skaidras naudas maksājumi tur notiek galvenokārt par nelieliem pirkumiem (vidēji par 25 eiro), un tos pārsvarā veic tieši skolēni.

Tiesa, tajā pašā Francijā pēc likuma bērni no 7 gadu vecuma drīkst apmaksāt tikai nelielus pirkumus, piemēram, multfilmu disku, austiņas vai šajā vecumā atļautas preces. Kad runa ir par pirkumiem, kuru summa pārsniedz 70–100 eiro, nepieciešama pieaugušā klātbūtne. Zviedrijā ir vēl liberālāk – viss notiek pēc pārdevēja ieskatiem, viņš var nepārdot bērnam kādu preci un palūgt atnākt ar pieaugušo.

Vēl: vecāki, kuri audzina vairākus pusaudžus, mēdz noformēt Akimbo Prepaid MasterCard. Šo karti sauc arī par “karti progresīvām saimniecēm un saimniekiem”. Tiesa, daudzas Eiropas bankas to neatbalsta un neļauj piesaistīt tai citas kartes. Taču, ja vecākiem ir izdevies to iegūt, tad viņu dzīve, nenoliedzami, kļūst ievērojami vieglāka. Teiksim, ja ģimenē ir vairāki pusaudži, vecāki var izmantot šo priekšapmaksas debetkarti, lai kontrolētu visus savu bērnu izdevumus. Akimbo ļauj vienam galvenajam kontam piesaistīt vairākas kartes, un katra no tām ir pārvaldāma no tāda paša nosaukuma aplikācijas. Šī sistēma ir ļoti piemērota vecākiem, kas vēlas pieskatīt savu pusaudžu tēriņus.

Taču atgriezīsimies pie bērnu bankas kartes. Tās funkcijas būtībā ir tādas pašas kā pieaugušajiem izsniegtajām norēķinu kartēm. Skolēns var apmaksāt pirkumus jebkurā mācību iestādē (protams, ja tur ir bankas terminālis), parastā veikalā un pat internetā. Tiesa, lai nepilngadīgais varētu veikt arī virtuālos pirkumus, nereti vecākiem šāda funkcija ir jāpiesaka papildus vai arī jāierobežo kartes izmantošana interneta vidē. Taču – var arī nobloķēt karti, un neviens no tās konta iepirkties virtuāli nevarēs

Skola uzstādījusi termināli – vecāki steidzas uz banku

Tās Eiropas bankas, kas piedāvā saviem klientiem šādus pakalpojumus, izsver, ka praktiski katrā trešajā ģimenē bērns vai nu jau izmanto plastikāta karti, vai vismaz ir radusies par to interese.

Rietumeiropā bērnu bankas kartes tiek izsniegtas jau diezgan ilgi, savukārt jaunajās ES dalībniecēs – vien kādus 7–8 gadus un klienti pret tām izturas visai piesardzīgi. Viņi uztraucas, ka bērni varētu nebūt pietiekami apdomīgi un elektroniskā nauda no konta vienkārši aizplūdīs. Tomēr, jo populārākas šādas sistēmas kļūst Rietumos, jo drošāk tēti un mammas piesaka bērniem kartes visā Eiropā un pat tās austrumu blokā.

Tagad nav nekāds pārsteigums visvienkāršāko norēķinu karti ieraudzīt jau pirmklasniekam – uz to tiek pārskaitīta viņa kabatas nauda. Parasti tā dara vecāki, kuru mazie mācās skolā, kur ēdnīcā un kafejnīcā ir uzstādīts bankas terminālis un kur tāpēc var norēķināties bez skaidras naudas. Jāatzīst gan, ka daudzās Eiropas skolās, un pat lielās pilsētās, šādas iespējas nav. Taču, līdzko terminālis mācību iestādē parādās, vecākiem tā ir lieliska motivācija pasūtīt savam bērnam karti.

Jauns veids, kā pasargāt bērnu no noziedzniekiem

Salīdzinot ar skaidru naudu, bērnu bankas kartei ir vairākas priekšrocības.

Vecākiem nav jāuztraucas, ka bērns nēsā līdzi skaidru naudu. Plastikāta karte ir ērts veids, kā tētis vai mamma var piešķirt viņam noteiktu naudas summu personīgajiem tēriņiem, pārskaitot uz kontu ar regulāro maksājumu. Turklāt vecāki mobilajā telefonā saņem īsziņas par ienākošo un izejošo naudas plūsmu.

Tāpat ir iespējams noteikt limitu, cik daudz ar šo karti drīkst iztērēt un skaidras naudas izņemšanu ierobežot līdz minimumam. Faktiski visas bankas, kas piedāvā bērnu kartes, pēc vecāku lūguma var uzlikt dažādus ierobežojumus. Piemēram, var vienoties, ka dienā no konkrētās kartes konta bankomātā nevarēs izņemt vairāk kā 5 eiro. Citiem vārdiem – ja karti bērnam nozags un pat ja uzzinās tās PIN kodu, garnadži vienalga nevarēs iegūt lielas naudas summas (tikai, protams, jābūt pieslēgtam minētajam ierobežojumam).

Pastāv arī kāds sociāls faktors – kā papildinājums plusiem. Daudzās valstīs bērniem no maznodrošinātām ģimenēm sociālie dienesti apmaksā skolā pusdienas. Agrāk šo faktu redzēja visi, jo nodrošināto ģimeņu atvases par ēdienu maksāja skaidrā naudā, bet bērniem no maznodrošinātām ģimenēm bija speciālas noteiktu dienestu izdotas kartītes. Tagad, ja skolā ir bankas terminālis un ēdnīcās un kafejnīcās ar skaidru naudu norēķinās aizvien retāk, visi maksā vienādi – ar plastikāta karti, un neviens nezina, no kurienes šie līdzekļi nākuši: no vecākiem vai no sociālā dienesta.

Galu galā bankas kartes izmantošana ir jauna pieredze arī pašam bērnam, un daudzi vecāki uzsver, ka arī tas kaut kādā veidā sekmē viņa attīstību. Piemēram, bērns mācās izmantot tehnoloģijas, kas viņam noderēs nākotnē.