Seifs kā visdrošākā uzglabāšanas vieta vērtslietām arī 21. gadsimtā

Laikā, kad nauda tiek digitalizēta un kabatā vai maciņā reti kuram atradīsies pat skaidra nauda, kad naudas līdzekļi tiek uzkrāti uz bankas kartes vai vispār palaisti brīvajā virtuālajā telpā, izrādās, ka visparastākie seifi arī mūsdienās ir tikpat nepieciešami, kā pirms gadsimtiem.

Turklāt, iespēja glabāt svarīgus dokumentus un dārglietas ir gandrīz katrā solīdā bankā. Piemēram, Latvijā atrodas pēc platības un seifu skaita lielākā seifu glabātava Baltijas valstīs, ko piedāvā BluOr Bank. 

Vērtspapīri un dārglietas 

Iespējams, daudzi būs patiesi pārsteigti, uzzinot, ka mūsdienās seifus ļoti bieži izmanto dārglietu un jo īpaši vērtspapīru uzglabāšanai. Bieži vien bez seifiem nemaz nevar iztikt. Nereti apdrošināšanas kompānijas dažādās Eiropas valstīs apdrošina mantas un vērtslietas tikai tad, ja potenciālā klienta mājās ir seifs. Turklāt, apdrošinājuma summa ir atkarīga no tā aizsardzības līmeņa, ko nosaka pēc profesionālā “cash & valuables” reitinga, ņemot vērā visu – no slēdzeņu drošības līdz seifa ugunsdrošībai un salizturībai.

Visās Baltijas un citu Eiropas valstu bankās, īpaši Lielbritānijā un Francijā, ir glabātavas ar dažāda izmēra seifiem, kurus īrē bankas klienti. Turklāt, šis bankas pakalpojums joprojām ir pieprasīts, jo īpaši, ja runa ir par vērtspapīru uzglabāšanu.

Pēc daudzu finanšu analītiķu domām, kuri sadarbojas, tai skaitā, ar drošības dienestiem, seifu laikmets nebeigsies vēl ļoti, ļoti ilgi. Un diez vai kāds varētu apstrīdēt, ka seifi joprojām tiek uzskatīti par vienu no visdrošākajām naudas un vērtslietu glabāšanas vietām.

Viss sākās ar Jūliju Cēzaru

Starp citu, sākotnēji seifi parādījās tieši “vērtspapīru”, nevis zelta un dimantu glabāšanai. Tiek uzskatīts, ka pirmie seifi, precīzāk, tajos laikos tie vēl bija dzelzs kastes, tika izgatavoti Senajā Romā Jūlija Cēzara vajadzībām. Viņš izmantoja šādas kastes manuskriptu glabāšanai. Tiesa, pēc tam izrādījās, ka ugunī metāls kūst un rakstu ruļļi tomēr beigu beigās sadeg.

Šodien daudzās privātmājās ierīko pazemes seifu glabātavas, piemēram, zem mākslīgā zālāja un ar maskētām durvīm, kur nepārtraukti notiek videonovērošana. Viss atkārtojas! Vēl viduslaikos Vecās pasaules valstīs feodāļi būvēja pazemes krātuves ar metāla sienām, lai šādā veidā labāk pasargātu vērtslietas no uguns, bet ārpusē stāvēja sardze – lai pasargātu no laupītājiem.

Tiek uzskatīts, ka stacionārais virszemes seifs kā tāds parādījās aptuveni pirms tūkstoš gadiem. Tas šobrīd ir pieejams publiskai apskatei Čičesteras Svētās Trīsvienības Katedrālē, kas atrodas Anglijas Saseksas grāfistē. Šis “seifs” ir koka kaste, divus metrus gara, pusmetru plata un tikpat augsta.

Savukārt, par pārnesamo seifu izgudrotājiem tiek uzskatīti 15.gadsimta tirgotāji, kuri, spriežot pēc dažādiem informācijas avotiem, ir izgudrojuši koka lādes, ko pārklāja ar dzelzs plāksnēm. Tomēr seifu industrija dzimusi tikai trīs gadsimtus vēlāk – Eiropā.

Tajā laikā sāka parādīties pirmās krājbankas – ar tērauda skapjiem naudas glabāšanai. Pirmā seifu ražošanas manufaktūra atvērās Lielbritānijā 1795. gadā, bet aptuveni 20 gadus vēlāk – arī Vācijā. Precīzas informācijas nav, bet tiek uzskatīts, ka pirmie uzņēmumi, kas ir sākuši izgatavot čuguna seifus – lādes ar dubultām biezām durvīm, bija “Carron” (Skotija) un “Coalbrookdale” (Anglija). Šis ir seifu laikmeta sākums, kad seifi tika apšūti ar dzelzs skārda loksnēm. Starp sienām bija slānis ar ugunsdrošu vielu no zāģu skaidām ar alauniem, kas ugunsgrēka 

Sacensības ar laupītājiem

Pirmie meistari, kas izgatavoja seifus ar maksimālo aizsardzību pret zagļiem, bija amerikāņi – 19. gadsimta beigās. Gadu desmitiem drošības sistēmu pārzinātāji sacentās (un sacenšas līdz pat šai dienai!) ar laupītājiem.

Piemēram, tagad drošības speciālisti izdomāja pievienot grafītu maisījumam, ar ko aizpilda seifa sienas. Mēģinot izdedzināt sienā caurumu, teiksim, ar metināšanas lampu, materiāls sāk izdalīt ne tikai daudz dūmu, bet gan rada tādus apstākļus, kuros cilvēks vairs nav spējīgs turpināt savu ļauno darbu. Tajā pašā laikā, ja runa ir par banku seifu glabātuvēm, tad šādi gadījumi praktiski ir izslēgti.

Tagad gandrīz visas bankas piedāvā individuālos seifus ar dažādām aizsardzības sistēmām.

Dažām seifu kastītēm ir unikālas slēdzenes un atslēgas, citām – sarežģīti kodi. Vismodernākie seifi ir aprīkoti ar biometriskajām slēdzenēm, ko var atvērt ar pirkstu nospiedumu vai skenējot acs tīkleni. Tiesa gan, šādas sistēmas ir diezgan dārgas, tāpēc ne visas bankas piedāvā šādu iespēju.

Jā, šādas ārkārtīgi sarežģītas un uzticamas sistēmas parasti izvēlas privātpersonas (lai gan, protams, ne tikai tās), kas glabā visu sev vērtīgāko mājas seifos, un uzskata, ka tas ir daudz drošāk nekā jebkurā bankā. Vai tā tas ir vai nē, ir diskutējams. Taču nenoliedzami ir tas, ka pat tagad, laikmetā, kad kapitāls kļūst arvien virtuālāks, bet nauda tiek digitalizēta, klasiskie seifi neizzūd pagātnē. Un, pēc visa spriežot, neaizies pat tad, kad ļoti daudz valstu vispār atteiksies no skaidras naudas.