Saules spēks un ģeopolitiskais pērkons
2023. gada 28. aprīlis
Pauls Miklaševičs
BluOr Bank investīciju direktors (CIO)
Četri triljoni eiro.
Tieši tik liels kapitāls būs nepieciešams, lai sasniegtu Eiropas atjaunojamās enerģijas mērķus nākamajos 10 gados saskaņā ar Goldman Sachs datiem. Tiek prognozēts, ka tajā pašā laika posmā ASV Inflācijas samazināšanas likums (Inflation Reduction Act (IRA)) mobilizēs investīcijas atjaunojamās enerģijas jomā 2 triljonu eiro vērtībā. Nākamajos 10 gados ASV saules enerģijas ražošana veidos 55 % no jaunās atjaunojamās enerģijas jaudas jeb aptuveni 400 gigavatu jaunu iekārtu.
Paredzams, ka Eiropā saules enerģijas ražošanai būs vēl lielāka nozīme.
No 2019. līdz 2021. gadam Eiropā vidēji gadā tika uzstādīti 15 gigavati jaunu saules enerģijas iekārtu. Turpmāk, lai sasniegtu mūsu vērienīgos atjaunojamās elektroenerģijas mērķus, no 2028. līdz 2030. gadam saules enerģijas instalāciju jauda Eiropā būs jāpalielina līdz vairāk nekā 70 gigavatiem jaunu instalāciju gadā - kopā aptuveni 600 gigavatiem no šī brīža līdz 2030. gadam (2/3 no jauniem atjaunojamās enerģijas avotiem).
Izklausās lieliski. Ko mēs gaidām? Būvēsim saules enerģijas parkus! Es ar prieku ziņoju, ka beidzot, šķiet, ka Eiropas Komisija ir gatava rīkoties.
Pēc tam, kad pagājušā gada augustā amerikāņu "Inflācijas samazināšanas akts" ievērojami pārspēja Eiropas plānus, šī gada 16. martā Eiropas Komisija iesniedza sīki izstrādātus tiesību aktus, lai atbalstītu savu Zaļā darījuma neto nulles nozares aktu.
Šis tiesību akts veicinās ātrāku atjaunojamo energoresursu attīstību, pateicoties mazāk apgrūtinošiem atļauju izsniegšanas noteikumiem, kā arī uzsvaram uz "Ražots Eiropā". Faktiski Eiropas Komisija ir gatava ierosināt, ka vismaz 40 % atjaunojamās enerģijas iekārtu būtu jāražo Eiropā.
Ņemot vērā to, ka Eiropā saražo tikai 2% no pasaules saules enerģijas komponentu, EK “Ražots Eiropā” mandāts saules enerģijas iekārtu kontekstā ir vai nu bezgala nereāls, vai arī iespaidīga iespēja iedvesmotiem Eiropas ražotājiem.
Tomēr skaidrs ir tas, ka īstermiņā mēs būsim ļoti atkarīgi no komponentiem no Ķīnas.
Pašlaik Ķīnas daļa saules enerģijas piegādes ķēdē ir vairāk nekā 90 % no pasaules tirgus. Tas attiecas uz materiāliem, kas vajadzīgi, lai saules enerģiju pārvērstu elektroenerģijā, piemēram, polisilikonu, plāksnēm, fotoelekstrisko šūnu, moduļiem un saules stiklu.
Saskaņā ar Ķīnas Fotogalvaniskās rūpniecības asociācijas (China Photovoltaic Industry Association - CPIA) datiem Ķīnas milzīgie ieguldījumi saules enerģijas piegādes ķēdē varētu ļaut tai šogad palielināt saules enerģijas ražošanas jaudu par 95-120 gigavatiem (Eiropas mērķis šogad ir 23 gigavati saules enerģijas ražošanas jaudas). Tomēr ģeopolitiskās nesaskaņas ir apgrūtinājušas Ķīnas saules enerģijas nozares dzīvi. Nesen notikušajā nozares konferencē CPIA goda priekšsēdētājs Wang Bohua paziņoja: "Tirdzniecības šķēršļi rada arvien lielākas grūtības Ķīnas saules enerģijas ražošanas uzņēmumiem, kuri cenšas paplašināt savu darbību ārvalstu tirgos, un vietējo ražotāju straujā attīstība šajās valstīs skars Ķīnas saules enerģijas ražošanas nozari".
ASV un Eiropa dod priekšroku savas nākotnes saules enerģijas piegādes ķēdes jaudas izaugsmei, nevis lētākām Ķīnas sastāvdaļām, kuras pašlaik gūst labumu no gadiem ilgiem ieguldījumiem un apjomradītiem ietaupījumiem. Liela daļa šīs ražošanas jaudas tika uzbūvēta, izmantojot lētas ogles, un pasaules enerģijas tirgus dinamika pēdējā gada laikā ir ievērojami mainījusies.
Pašreizējā enerģijas cenu vidē Eiropai būs grūti attīstīt energoietilpīgu ražošanas jaudu. No otras puses, ASV ir ievērojamas priekšrocības, jo tām ir piekļuve bagātīgai dabasgāzei.
Vai ir lietderīgi sašķidrināt ASV dabasgāzi, pārvest to pāri Atlantijas okeānam, pārvērst to atpakaļ dabasgāzē, izmantot to turbīnās, lai ražotu elektroenerģiju, un pēc tam Eiropā būvēt un darbināt rūpnīcas saules enerģijas komponentu ražošanai? To mēs redzēsim. Šī vienādojuma enerģētiskā ekonomika nozīmē ievērojamas subsīdijas. Tas pats par sevi nav nekas slikts. Vēsture ir pierādījusi, ka jaunās rūpniecības nozares gūst labumu no subsīdijām, pirms sasniedz apjomradītus ietaupījumus, bet Eiropai būs jābūt modrai, lai nodrošinātu, ka subsīdijas netiek izšķērdētas un ka šīs politikas alternatīvās izmaksas ir pilnībā ņemtas vērā.
Eiropai neizdevās izveidot energoietilpīgu saules enerģijas piegādes ķēdes jaudu, kad tai bija pieejama lēta Krievijas gāze un bezmaksas nauda (Eiropas Centrālā banka, īstenojot negatīvu procentu likmju politiku, burtiski maksāja cilvēkiem, lai tie aizņemtos naudu). Tagad enerģija ir dārga, un dārgs ir arī kapitāls. Ja toreiz nebija ekonomiska pamatojuma, lai attīstītu mūsu saules enerģijas rūpniecību, tad, protams, tagad šī pati ekonomiskā situācija ir vēl sarežģītāka. Taču ne viss ir saistīts ar naudu. Tas ir skaidrs.
Pagājušajā gadā Amerikas Tirdzniecības kameras pusdienās Sadales tīkla izpilddirektors Sandis Jansons sniedza ļoti interesantu prezentāciju par plānoto saules enerģijas ražošanas jaudu Latvijā.
Biju pārsteigts, uzzinot, ka Latvijas plānoto saules enerģijas ražošanas jaudu summa ir līdzvērtīga vairāk nekā piecas reizes lielākam mūsu vidējam elektroenerģijas patēriņam. Protams, ne visas šīs jaudas tiks uzbūvētas, taču paturēsim prātā saules enerģijas ekonomiku: jo lielākas jaudas, jo vairāk elektrības saražosiet, kad spīdēs saule, un jo lētāka tā būs.
Tas rada būtisku izaicinājumu projektu ekonomikas prognozēšanai. Noteiktā brīdī jo vairāk saules jaudas tiks uzbūvēts, jo mazāki būs ienākumi no saules enerģijas ražošanas, rēķinot uz vienību. Elektroenerģija ir līdzīga citām precēm, jo tās cena ir atkarīga no cenu starpības: piegādājiet par vienu vienību mazāk, nekā tirgus pieprasa, un cenas eksponenciāli pieaug, piegādājiet par vienu vienību vairāk, nekā tirgus pieprasa, un cena strauji krītas.
Jā, mēs, protams, teorētiski varēsim eksportēt lieko elektroenerģiju uz kaimiņvalstīm, bet nav šaubu, ka arī tām ir līdzīgi plāni, kas varētu radīt vēl lielāku jaudas pārpalikumu un faktiski pasliktināt slikto situāciju saules enerģijas investoriem. Zemās vietējās enerģijas cenas saulainās dienās varētu kļūt vēl zemākas, ja mūsu kaimiņi izmantotu lieko jaudu. Teorētiski mēs varam nonākt situācijā, kad pārmaksāsim par lielāku saules enerģijas jaudu, nekā mums ir nepieciešams, vienlaikus nespējot mazināt milzīgās cenu svārstības, kas apdraud mūsu energoapgādes drošību. Mēs nevaram atļauties, ka šāds scenārijs (atkal) atkārtojas.
Protams, vislabākais līdzeklis pret tādu nepastāvīgu atjaunojamo energoresursu kā saules enerģija jaudas pārpalikumu ir spēja to uzglabāt. Tas ir galvenais spēles mainītājs, jo ļauj uzglabāt enerģiju, kad tā ir lēta, un pārdot to, kad tā ir dārga. Tas būtu izdevīgi ražotājiem, patērētājiem un regulatoriem, jo mazinātu cenu svārstības. Tas ir arī iemesls, kāpēc daudzos jaunos saules enerģijas projektos Ķīnā ir jāiekļauj enerģijas uzglabāšanas komponents, lai vietējās pašvaldības saņemtu atļauju.
Protams, daudzi saules enerģijas projekti varētu būt ļoti lietderīgi, ņemot vērā pašreizējos paaugstinātos elektroenerģijas tarifus, taču tirgus dinamika pastāvīgi mainās. Neskaidrību par saules enerģijas ražotāju naudas plūsmu nākotnē pastiprina iespējamās grūtības sagādāt komponentus no Ķīnas vai, iespējams, dārgi jāmaksā par tiem, kas ražoti Eiropā. Ņemot vērā iepriekš teikto, Ķīnas komponenti varētu vairs nebūt tik lēti - arī tiem ir augstākas enerģijas izmaksas, un Ķīnas ekonomika pēc 3 gadus ilgas nulles Covid politikas beidzot atsāk darbību. Tas nozīmē, ka palielināsies pieprasījums pēc visiem ražošanas faktoriem, jo īpaši pēc vara, kas ir galvenais elektrovadītspējas materiāls. Diemžēl no Eiropas Komisijas neesmu dzirdējis nekādus plānus par vara piegāžu iepirkšanu. Tas ir satraucoši, jo pašreizējais pieprasījuma temps varētu patērēt redzamos vara krājumus līdz šīs vasaras beigām.
Tīkla mēroga baterijas un zaļais ūdeņradis, kas ļauj mums uzglabāt elektroenerģiju, pārvēršot to molekulās, pašlaik ir dārgi.
Viena lieta ir ražot atjaunojamo enerģiju, bet otra - to saglabāt. Tieši šeit slēpjas patiesās iespējas.