Kas jāzina par ētiku sociālajos tīklos? Otrā daļa

Sociālie tīkli jau sen kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Agrāk dažādas interneta grupas bija vienkārši rekreatīvas platformas, bet tagad tās ir svarīgs elements dažādās dzīves jomās. Tāpat tā ir laba bāze kreatīvajam pīlāram savu profesionālo prasmju popularizēšanai. Iespējas patiešām ir lieliskas: jūs esat atvērts visai pasaulei, lai kur reāli tajā brīdī atrastos. Taču te nākas saskarties arī ar dažādiem kādas svarīgas problēmas aspektiem.

Neapšaubāmi, jebkurš cilvēks dzīvo pēc saviem priekšstatiem par to, kas ir “balts” un kas “melns”, kas ir labs un kas slikts, kas ir pareizi un kas nepareizi. Taču reālā vidē lielākajā daļā gadījumu cilvēku uzvedību tradicionāli regulē daudzi ierobežojoši faktori. Tās ir kultūras tradīcijas, vispārpieņemtās uzvedības normas un – galu galā – cilvēka sociālais statuss, apkārtējo domas par viņu un viņa tālākie mērķi.

Savukārt virtuālajā pasaulē šie ierobežojumi ne vienmēr strādā. Cilvēkam, ieejot sociālo tīklu plašumos, nereti rodas ilūzija, ka viedtālruņa vai datora ekrāns viņu pasargā no visiem pārējiem. Taču arī šajā gadījumā nevajadzētu aizmirst labi zināmo principu – izturies pret citiem tā, kā vēlies, lai izturas pret tevi. Reizēm nepatīkami vārdi, nevērīgi izmesti kādam cilvēkam (bieži vien maz zināmam vai pat pavisam svešam), jums var šķist kā “sava viedokļa paušana”, bet adresātu tie var stipri aizvainot un pat traumēt. Nevairojiet negatīvismu un komentējiet tikai to, kas vismaz kaut kādā veidā uz jums tiešām attiecas.

Jūsu personīgais medijs

Ikviena cilvēka laika joslai jebkurā sociālajā tīklā ir piemērojami trīs žurnālistikas pamatprincipi. Tie ir – atbilstība vietai un laikam, aktualitāte un relevantums jeb atbilstība izvirzītajam uzdevumam. Un jūsu profils tiešām ir jūsu personiskais medijs jeb plašsaziņas līdzeklis! Īpaši, ja jums jau ir simtiem vai pat vairāk par tūkstoti draugu un sekotāju.

Tāpēc – lai ko jūs publiskotu, rakstiet gramatiski pareizi. Pirms publicēšanas tekstu noteikti pārlasiet. Te ļoti ieteicams vadīties pēc principa – labāk mazāk, bet labāk. Izlasīt dažus īsus, bet saprātīgus teikumus, kuros ir skaidri pausta doma un saliktas visas pieturzīmes, ir daudz patīkamāk, nekā mēģināt uztvert vārdu savārstījumu, kurš sastāv no vairākiem tūkstošiem rakstzīmju. Ja jūs 3000 simbolus spējat uzrakstīt tikpat skaidri un pareizi kā 300, tad – lūdzu! Tikai jāņem vērā, ka garos ierakstus cilvēki lasa ievērojami retāk.

Tie paši principi attiecas uz pārpublicēšanu jeb dalīšanos (share), un, kā rāda prakse, pirmajā vietā ir aktualitāte. Protams, reizēm tā palīdz nokārtot sarežģītas situācijas – atrast nozaudētu mantu, izglābt dzīvību, likt cilvēkam atkal noticēt labajam. Taču, lai tas patiešām nostrādātu, ir uzmanīgi jāizlasa sākotnējā publikācija. Var izrādīties, ka “lūdzu maksimāli dalīties” ir jau trīs dienas vecs un realitāte jau sen ir pilnībā mainījusies.

Vienkārši esiet korekts

Ir virkne paņēmienu, kurus cilvēki regulāri izmanto, bet kuri pēc būtības ir absolūti neētiski. Piemēram, draugu pievienošana grupām un spēlēm bez viņu piekrišanas. Ja jums šķiet, ka kas tāds varētu draugu interesēt, vispareizāk būtu nosūtīt viņam saiti vai uzaicinājumu. Ar to arī jūsu misija šajā lietā beidzas, tālāk jau draugs pats tiks galā.

Klasisko mēstuļu (spam) kategorijā var ierindot populāros masveida apsveikumus, pārsūtītās ziņas, dumjas laimes vēstules un ierakstus savam simtam virtuālo draugu. Tas tiek darīts tikai ar vienu mērķi – piesaistīt plašu uzmanību un radīt ažiotāžu.

Vēl viens veids, kā izraisīt ažiotāžu, ir atrašanās vietas atzīmēšana (check in). Nē, ne tā, pēc kuras no rīta līdz vakaram var sekot līdzi ikvienam jūsu solim pa pilsētu, bet gan tā, kas piesaka, piemēram, slimnīcu, dzemdību namu, policijas iecirkni. Un bez kādas paskaidrojošas informācijas, kāpēc jūs tur esat nokļuvis. Kāda reakcija šādā gadījumā tiek gaidīta? Desmitiem jautājumu – “kas noticis?!” vai “tev viss kārtībā?”. Te pat svarīgākais nav tas, ka šajā brīdī desmitiem cilvēku tiek atrauti no nozīmīgiem dienas darbiem, te svarīgākais ir tas, ka brīdī, kad patiešām kaut kas nebūs kārtībā, neviens šos svarīgos jautājumus vairs neuzdos.

“Labāk vienreiz redzēt...”

Sociālie tīkli nav iedomājami bez fotogrāfijām. Attiecībā uz tām ir diezgan vienkārši:

• Mazāk vienveidīgu selfiju jeb pašportretu. Īpaši tas attiecas uz dīvainajiem attēliem, piemēram: jūs cepurē vai kapucē uz virtuves vai guļamistabas fona.

• Mazāk foto, kur visi cilvēki ēd. Ja jūs tomēr publicējat sava pusdienu galda bildi, tai jābūt vismaz aktuālai. Piemēram, ja esat pagatavojis sarežģītu ēdienu vai radījis ģeniālu recepti, tas var iedvesmot draugus uz jauniem kulināriem varoņdarbiem, tāpēc to ir vērts publicēt.

• Nenoliedzami – katram ir savi skaistuma kritēriji. Centieties nenorādīt draugus fotogrāfijās, kur viņi izskatās vispārpieņemti slikti. Ja tomēr to ļoti gribas darīt, iepriekš pajautājiet šim cilvēkam, vai viņam nav iebildumu.

Izvēlieties fotogrāfijas, kas pašas par sevi ir estētiskas, – jūs taču paredzat, ka tās skatīsies citi cilvēki. Neveiksmīga bilde labākajā gadījumā raisa vienaldzību, sliktākajā – negatīvas emocijas.

Īpašs temats ir bērnu fotogrāfijas. Pasaulē cilvēki dalās divās daļās – tie, kas nekad bērnu attēlus nedara pieejamus plašam cilvēku lokam, un tie, kas to dara daudz un bieži. Pirmais gadījums – tā ir katra personīgā lieta. Otrais – noteikti jāievēro mērs. Taču ir iespējamas arī situācijas, kad bez regulāras bērnu attēlu publicēšanas neiztikt. Piemēram, jūs rakstāt attīstošo nodarbību blogu, un auditorija apzināti jums seko. Tomēr atcerieties, ka publicēt svešu bērnu fotogrāfijas drīkst tikai ar viņu vecāku atļauju.

Šajā sakarā ir jāpatur prātā, ka 2018. gada 25. maijā visā ES teritorijā stājās spēkā jaunie personisko datu apstrādes noteikumi, kas izstrādāti saskaņā ar 2016. gada 27. aprīlī pieņemto Vispārīgo datu aizsardzības regulu (General Data Protection Regulation jeb GDPR). Arī fotogrāfija ir cilvēka personas dati. Ir jāuzsver, ka runa ir nevis par pašu fotografēšanas vai video uzņemšanas faktu, bet tieši par cilvēka attēla izmantošanu publiski. Piemēram, mājaslapā. Šādā gadījumā:

• Ir jābūt skaidri saprotamam, ka akcents ir likts tieši uz šo cilvēku. Respektīvi – nejauši garāmgājēji fonā, īpaši nefokusētajā daļā, neskaitās.

• Cilvēkam jābūt informētam, ka konkrētajā vietā un konkrētajā laikā notiek foto vai video fiksācija. Protams, ja jūs ar kameru vienkārši esat pa ielu vai izmantojat viedierīci, tad diez vai to vajag darīt. Taču, ja kādu veiksmīgu kadru jūs turpmāk plānojat publiskot, tad gan iemūžinātā cilvēka piekrišana ir nepieciešama.

• Cilvēkam jābūt informētam, kad un kādiem mērķiem jūs gatavojaties izmantot viņa attēlu. Iespējams, viņš nepiekrīt jūsu politiskajiem uzskatiem, tāpēc būs kategoriski pret sava atveida novietošanu līdzās jūsu politiskajai programmai.

• Protams, strīdus gadījumā jums jābūt pierādījumiem, ka konkrētais cilvēks ir piekritis sava attēla publicēšanai.