Ziemeļmeitas ceļš, kur pakalni mijas ar lejām un pļavas ar purviem

Viens no četriem 1836 ceļa posmiem, Ziemeļmeitas ceļš, aicina doties gājienā gar pašu Igaunijas robežu. Ceļš vijas no Ainažiem līdz Pededzei, tajā iekļaujot septiņus novadus – Alojas, Mazsalacas, Rūjienas, Naukšēnu, Valkas, Apes un Alūksnes. Katrs savā krāšņumā, burvībā un viesmīlībā gaida ikvienu gājēju. “Ejot meklēt Ziemeļmeitu, kā dzied grupa ‘’Jumprava’’, to var atrast ik katrā solī, kilometrā, ceļā, cilvēkos. Ziemeļu valdzinājums, ar visdažādākajiem laikapstākļiem, mazumiņu mežonības un neskaitāmiem piedzīvojumiem, kas pavada ceļotājus,” uzskata Ziemeļmeitas ceļa koordinatore Karlīna Latsone.  

Ko redzēt Ziemeļmeitas ceļā?

Latvijas ziemeļu daļas ceļi ved cauri mežiem, purviem, gar ielejām, pakalniem un upju krastiem, kur var izbaudīt un sajust dabu. Katrs kilometrs dod iespēju satikt un iepazīt spēcīgus, gudrus un atvērtus cilvēkus. Viens no tādiem ir arī Uģis Prauliņš ar sievu Ingu, kuri saimnieko Ērmaņu muižā netālu no Alūksnes. Muiža ir vieta, kur notiek kultūras pasākumi, un tās durvis vienmēr laipni vērtas arī 1836 ceļa gājējiem.

Lielu dažādību var ieraudzīt, dodoties gājienā gar Salacas upi, - ikvienā gadalaikā tā pārsteidz, un rāda nepārtrauktās pārmaiņas dabā. Alojas novadā lieliska vieta pastaigai ir puskilometru garā Planču dabas taka Planču purvā, kas ir pagaidām vienīgā taka Latvijā, kurā informācijas zīmes izvietotas arī Braila rakstā. Lībiešu muzejā Staicelē, kas mājo vienā no senākajām guļbūves ēkām, var izzināt lībiešu un apkaimes vēsturi. Mazsalacas novadā 1836 ceļš ļauj izstaigāt Dauģēnu dabas takas, iepazīstot Salacu, tās senlejas un terases, Dauģēnu Neļķu klintis un 90 metrus garo devona smilšakmens klinti Skaņokalnu - vietu, kur pabūt un pasēdēt Salacas krastā, apbrīnot dabas varenumu un baudīt mirkli.

Par vislatviskāko pilsētu dēvētajā Rūjienā ceļa gājējus gaida Kārļa Zemdegas radītie pieminekļi, ordeņa pils drupas un pilskalns, Jeru alas, Rūjas upe un Salmiņkrogs. Bet Naukšēnu novada 200 gadus seno Ķoņu dzirnavas ir vienīgā vieta Latvijā, kur vienuviet var apskatīt vilnas kāršanu, šķeterēšanu, vērpšanu un miltu malšanu. Ķoņu dzirnavu saimniecei Mirdzai piemīt neizmērojama mīlestība pret ikvienu ciemiņu – viņa sagaida ar tikko ceptu maizi, svaigi kultu sviestu, ar lielu prieku izrāda dzirnavu dzīvi un izmitina, lai no rīta pasniegtu brokastu pankūkas. Naukšēnos atrodas arī vīna darītava – ‘’Naukšēnu vīns’’, kur iespējams degustēt un iegādāties gardus vīnus, un neparastais „Cilvēkmuzejs”, kas vēstures līkločus ļauj izprast un iepazīt caur konkrētu indivīdu pieredzi.

Ejot 1836 ceļu Valkas pusē, vērts aizstaigāt līdz Cirgaļu skatu tornim, lai no 27 metru augstuma baudītu gleznaino skatu uz Gauju, tās līkumiem un apkārtni. Pašā Valkas centrā jāapskata divreiz sagrauto un atjaunoto Lugažu baznīcu.

Apes novadā gājējus gaida neogotikas pērle - Zvārtavas pils. Bet Gaujienas muižā var apskatīt gan senās muižas ēkas, gan Gaujienas jauno pils ēku, kur tagad atrodas skola. Turpat blakus atrodas arī leģendārā latviešu komponista Jāzepa Vītola memoriālais muzejs–vasaras māja.

„Aiz Melnupes sākas Malēnija, kur valda apbrīnojams miers un ir iespējams dzirdēt klusumu. Pakalni mijas ar lejām, pļavas ar purviem un priežu un egļu audzes ar kārklu puduriem. Šo zemi abpus robežai ap Peļļu – Kornetu gravām dēvē par pagānu zemi. Senajā Vidzemē robežas zemes piederēja Vidzemes latviešu daļas muižām. Vēl tagad mazie ciemi un viensētas glabā latviskos nosaukumus „Varkaļi”, „Sormuļi”, „Posti” un „ Pelli”. Šeit gan latvieši, gan igauņi vienmēr ir dzīvojuši draudzīgi.”

/Sandra Jankovska, Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja/

Uz tikšanos Ziemeļmeitas ceļā!