Žanete Grende: Dzimšanas dienā apskaut Latviju

Latvija tās simtgadē saņems unikālu dāvanu – tūrisma ceļu, kas vijas visapkārt valsts robežai. Jubilejas gada Saulgriežos, 21.jūnijā, katrs Latvijas iedzīvotājs ir aicināts noiet vienu no šī ceļa 1836 kilometriem un pulcēties pie pierobežas pašvaldību organizētajiem ugunskuriem. Tur tiks dziedātas spēka dziesmas Latvijai un plkst. 22 visā Latvijā vienlaikus dziedāta Latvijas valsts himna. Šo ceļu apkārt Latvijai apzinājuši un iezīmējuši entuziasti no fonda 1836 un Imanta Ziedoņa muzeja. Pēdējo divu gadu laikā nedēļas nogalēs, pārsvarā vasaras mēnešos, notikuši nu jau 36 pārgājieni pa Latvijas pierobežu, lai izzinātu apkārtni un iezīmētu tūrisma ceļu. Gājienos dalībnieku skaits jau mērāms tūkstošos. Svētdienās, gājiena noslēgumā, skoliņās, kultūras namos vai kādā citā sabiedriskā vietā tiek rīkoti nelieli koncerti ar pazīstamu mūziķu piedalīšanos. Ziedoņa muzeja pārstāve Žanete Grende ir viena no idejas līdzautorēm, kas pati piedalījusies teju katrā no līdz šim notikušajiem gājieniem.

Projektā „Izgaismo Latviju” sadarbojas fonds 1836 un Ziedoņa muzejs, kā arī fonds „Viegli” un tā daudzie mākslinieki. Kā radās un kā ir attīstījusies šī ceļa ideja?

Ar ideju ir interesanti – tā, iespējams, dzīvojusi daudzu prātos, taču nobrieda par reālu projektu triju cilvēku prātos teju vienlaicīgi. Man kādu dienu radās doma apiet vai apbraukt apkārt Latvijai, un šī doma bija prātā kādus gadus desmit, piecpadsmit. Viena no manām sirdslietām ir orientēšanās un skriešana, un šādos pasākumos esmu bijusi teju visā Latvijā. Tad nu šķita: kā būtu aporientēties mūsu valstij apkārt, izzinot Latvijas pierobežu?

Pirms četriem gadiem kompānijā, kurā bija arī Enriko Podnieks, bijām devušies uz teātra izrādi Liepājā un staigājām pa pilsētas molu. Enriko stāstīja par savu ideju apceļot Latviju. Sarunas laikā radās doma: vajadzētu rīkot apkārt Latvijai pārgājienus! Toreiz vienojāmies, ka padomāsim, kā šo ideju īstenot kopā. Dažas dienas vēlāk uz ielas nejauši satiku Renāru Kauperu, kurš savukārt man teica, ka ļoti gribētu par godu Latvijas simtgadei uzspēlēt simts vistālākajos Latvijas kultūras namos. Šāda doma viņam radusies kopā ar Jāni Dambīti, fonda „Viegli” drauga no Kolkas, un komponistu Raimondu Tiguli. Norunājām, ka Enriko, Renārs, Jānis un es kopā brauksim pie Raimonda Tiguļa uz Talsiem šo iespēju pārrunāt. Sapratām, ka visas šīs skaistās idejas var apvienot: gan Renāra un Raimonda ideju par 100 kultūras namiem, gan Enriko ideju – apceļot un apmīļot Latviju, gan fonda „Viegli” ideju organizēt pārgājienus. Tiesa, no idejas dzimšanas līdz pirmajam pārgājienam pagāja aptuveni gads. Izkristalizējās projekta ideja: izzināt Latvijas robežu un iezīmēt tūrisma ceļu, rīkojot pārgājienus un koncertus kādā Latvijas pierobežas vietā, uz kuru konkrētajā reizē esam devušies.  

Akcija „Izgaismo Latviju” ir iekļauta Latvijas simtgades programmā. Ļoti bieži ir tā, ka projektiem vajadzīga liela nauda, lai tos īstenotu. Taču mēs neesam simtgades projektu valsts finansējuma saņēmēju vidū. Šis lielākoties ir cilvēku ieguldītā laika un enerģijas projekts, tāpēc paldies visiem, kas mūs saprata un atbalstīja. Tai skaitā liels paldies mūsu ceļabiedram BlueOrange, kas ar savu finansiālo atbalstu palīdzēs akcijai vērsties plašumā.

„..un kādu dienu apkārt Latvijai ies ceļš. Tam tā jābūt.” Šādi vārdi lasāmi Imanta un Rimanta Ziedoņu grāmatas „Leišmalīte” ievadā…

Jā, akcija „Izgaismo Latviju” organiski saplūdusi ar Imanta Ziedoņa idejām un darbiem. Viņš pats bija kaislīgs gājējs. Tas arī faktiski ir tas darbs, ko mēs darām. Fonds „Viegli” savulaik tika izveidots, lai vāktu līdzekļu Ziedoņa muzeja izveidei. Fondam nav cita uzdevuma. Kāds var domāt, ka mākslinieki fonda „Viegli” koncertos dzied tāpēc vien, ka patīk. Arī tāpēc, bet galvenais uzdevums – mēs vācam līdzekļus Ziedoņa muzejam.  

Mums, muzeja veidotājiem, muzejs nav tikai ēka vai eksponāti. Imanta Ziedoņa muzejs pats ir kā ceļš – ir muzejs Murjāņos, kur dzejnieks dzīvoja, ir muzejs – bibliotēka Rīgā, savukārt Leišmalīte, iespējams, ir garākais muzejs pasaulē. Tās ir vietas, kur Imants Ziedonis staigājis un radījis savus darbus. Imanta pārliecība bija – iet, ieraudzīt skaisto un runāt ar cilvēkiem.

Tu pati esi piedalījusies 31 no 36 līdz šim notikušajiem gājieniem Latvijas pierobežas izzināšanai. Kas bijis tas, kas tevi pašu gājienos pārsteidzis visvairāk? 

Tā man ir bijusi unikāla iespēja izzināt Latviju. Mēs ģimenē esam lieli staigātāji un orientieristi. Esmu bijusi daudzviet Latvijā, taču jāatzīst: pirms gājieniem pat nevarēju iedomāties, cik Latvija ir daudzveidīgi skaista! Mums ir tik daudzveidīga piejūras robeža – akmeņi, pļavas, purvi, tāpat upes uz Latvijas robežām, meži un brīnišķīgi cilvēki. Ja kāds saka, ka pierobežā redz nabadzību, tad es redzu ko citu - labus un draudzīgus cilvēkus, pārsteidzoši daudzveidīgu un skaistu dabu!

Latvija ir brīnumskaista zeme, un tā tikai jāatklāj. Ja neiesi ārā no mājas, to nekad neieraudzīsi. Dažkārt mums šķiet, ka, braucot ar mašīnu vai lidmašīnu, var ieraudzīt vairāk. Tā nav! Visvairāk var ieraudzīt ejot, tāpēc, ka tu ej lēnām, ej apzināti un vēro. Kā teicis Imants Ziedonis: tā ir tāda „apstāšanās skola” – tu ej, apstājies, vēro un ieraugi skaisto.  

Noiets un pieredzēts ir daudz. Kā liekas: kurus gājienus mēs atceramies? Ne jau tos saulainos un vienkāršos. Prātā palikuši gājieni, kad lija lietus, zibeņoja vai tieši otrādi – bija 30 grādu tveice. Bet tas viss ir nieki! Gandarījums par to, ka esam nogājuši, ir tik liels, ka to nevar nopirkt par nekādu naudu. Šo sajūtu un lepnumu par paveikto nopirkt nevar!

Izzinot Latvijas robežu, pavadīti divi gadi, vasarās iets gandrīz katru nedēļas nogali. Vai pārgājienos piedalās pārsvarā vieni un tie paši cilvēki?

Ir gan regulāri gājēji, gan tādi, kas piedalījušies tikai vienu vai dažas reizes - mūsdienās vasaras parasti ir tik saplānotas, ka var būt grūti atlicināt laiku vairākiem šādiem pārgājieniem. Taču es varu teikt, ka visi gājēji ir savējie – arī tie, kas atnāk pirmoreiz. Pirmajā dienā parasti iepazīstamies viens ar otru un dodamies ceļā. Cilvēki ir dažādi: katrs var iet savā ātrumā, var runāt vai nerunāt ar citiem. Kad sestdienas vakarā nonākam pie naktsmītnes jeb naktenes, kā tās saucam, visi jau ir parunājušies, iepazinušies, viegli raisās kopīgas dziesmas, sarunas. Svētdienas rītā vairs nevar atšķirt: kurš jaunais, kurš vecais gājējs.

Reiz pārgājienā pa Sēliju mums pievienojās viena ilūkstiete – pēc nedēļas viņa atkal bija klāt, līdzi ņemot vēl divas draudzenes. Kopš tās reizes viņas allaž ir klāt. Atceros, reiz gājām kādu gabaliņu kopā, un viņas stāstīja: atmosfēra, prieks, enerģija un daba – tas viss kopā ir tas, ka ievelk un mudina piedalīties atkal un atkal.   

Noiet aptuveni 20 kilometrus dienā nav joka lieta… Vai tas ir pa spēkam visiem?

Pārgājienos dodas daudz jaunu cilvēku, un tas ir lieliski, taču gājēji ir ļoti dažādi. Vienā no gājieniem mums, piemēram, pievienojās Ainas tante, kurai ir vairāk nekā 80 gadu. Viņa vietējā avīzītē bija izlasījusi par šiem gājieniem un sapratusi, ka „gribas to Latviju vienreiz apceļot”. Viņa gājienam bija rūpīgi gatavojusies: baznīcas veikaliņā par eiro nopirkusi zābaciņus, jaku bez rāvējslēdzēja īpaši pielāgojusi un pārveidojusi, piešujot šņorītes aizsiešanai. Neskatoties uz to, ka pirmo dienu lija, viņa nogāja abas dienas. Viņai nebija līdzi guļammaisa, taču naktsmītnē visu nokārtojām. Visi viņu ar prieku pieņēma.

Vēl regulāri gājēji ir arī Kalniņu ģimene, kuriem arī pāri 80. Kundze ir ļoti ņipra un Spānijā ar mazmeitām pat gājusi Santjago ceļu, savukārt viņas vīrs paiet kājām nevar. Tā vietā viņš gājējiem līdzi dodas ar auto: brauc, šiverē un visus aprūpē – vai nav piekusuši vai ūdeni nevajag. Vēl viens stāsts ir par Sandru, kurai ir kustību problēmas. Viņa ļoti labi var pārvietoties pa līdzenu virsmu, taču, ja ceļā ir ciņi un citi nelīdzenumi, paiet nevar. Un arī tā nav problēma! Šādās reizēs esam viņu nesuši pičpaunā! 

Kurš, tavuprāt, ir pats apņēmīgākais no gājējiem?

Tas noteikti ir Ainārs no Zilupes, kurš apņēmies noiet visapkārt Latvijai. Kopš viņš sāka iet, viņš nav izlaidis nevienu pašu gājienu! Tā ir milzu apņēmība regulāri braukt no Zilupes, lai dotos gājienā. Puisis ir krievvalodīgs, no sākuma viņš nezināja latviešu valodu, bet gājienu laikā ir iemācījies! Pirmajos gājienos viņam vaicājām: kāpēc viņš ir tik kluss un nedzied līdzi. Viņš atzinās, ka lai gan esot piedalījies jauniešu Dziesmusvētkos, neprotot latviešu valodu. Tā no gājiena uz gājienu viņš atvērās arvien vairāk un nu jau ir tā integrējies, ka latviski runā pilnīgi bez akcenta!

21.jūnija „Izgaismo Latviju” akcijā cilvēki ir aicināti noiet vienu kilometru gar Latvijas pierobežu un pulcēties pie pašvaldību organizētajiem ugunskuriem, kuri izgaismos Latvijas robežas kontūru. Tā būs skaista dāvana Latvijai tās simtgadē!

Latvijas simtgade ir brīnišķīgs notikums, kas mūsu mūžā notiek vienīgo reizi – Latvijas divsimto dzimšanas dienu pieredzēt droši vien būs lemts vien dažiem nupat dzimušajiem. Man šķiet, ka Latvijas simtgade ir kā jautājums: ko es varu paveikt Latvijai simtgadē? Tas, ka latvieši šajā dienā apies apkārt robežai un izgaismos to ar ugunskuriem, ir ļoti simboliski – tas ir kā apzināt pašiem sava nama pagalmu! Ziedonis ir teicis: neko citu man nedodiet, tikai laiku! Mūsdienās tas arī ir tas lielākais, ko mēs varam dot – savu laiku un mīlestību. Veltīt laiku savai tēvu zemei, apiet apkārt, apskaut, apmīļot – galu galā, tas ir tas, ko mēs dzimšanas dienās darām! Uz to arī aicina akcija „Izgaismo Latviju”!