Projektu vadītāja universālums ir priekšrocība

Ikvienā uzņēmumā ir cilvēki, uz kuriem viss turas. Visu cieņu šauri specializētiem darbiniekiem, taču ir jābūt kādam, kas spēj savienot visus diedziņus, lai nodaļa vai kompānija spētu novērst problēmu un rast risinājumu veselam uzdevumu kompleksam. Šādus kolēģus var saukt par biznesa universālajiem kareivjiem. Viņiem vienmēr ir sava filozofija un nedaudz citāds skatījums uz pasauli. Vēlamies pastāstīt par vienu šādu cilvēku – iespējams, kādam, kurš vēlas strādāt par projektu vadītāju vai kas to jau dara, noderēs atziņas un ieteikumi, ko laika gaitā uzkrājusi BlueOrange projektu vadītāja Marina Zaharova*).

- Darbs lielā uzņēmumā nereti ir stresa pilns. Ar kādām īpašībām, jūsuprāt, jābūt apveltītam cilvēkam, lai viņš šādos brīžos spētu saglabāt savaldību?

- Diemžēl, uztraukties par kaut ko ir cilvēka dabā. Kas ir galvenais konkrētajā situācijā? Protams, cilvēks vienmēr pārdzīvos par savu darba vietu, amatu un karjeru. Taču kopējai lietai svarīgāks ir rezultāts. Jāraizējas ir par to un jādomā, kā pārdzīvojumus transformēt labās pārmaiņās, panākumos. Tāpēc ir jāprot aizrakties līdz būtībai: kas ir jāmaina, bet ko mainīt nav iespējams ne tuvākajā laikā, ne tālākā nākotnē. Ir lietas, kam vispār nav jēgas pievērst uzmanību, citādi spēkus iztērēsi, bet mērķi tā arī nesasniegsi. Lieka nervozēšana tikai traucē kopējai lietai – var palaist garām būtiskas nianses.

Interesanti, ka skolas gados es pati sevi uzskatīju par ļoti impulsīvu, emocionālu cilvēku. Tāpēc biju ļoti izbrīnīta, ka skolotāji un klasesbiedri mani sauc par mierīgu un nopietnu. Acīmredzot, šādu iespaidu es viņiem par sevi biju radījusi.

- Biznesā nereti ir grūti pildīt tikai atrunātos pienākumus. Visi dara visu, kas konkrētajā brīdī nepieciešams. Sakiet, vai darbs ārpus tiešās kompetences rāmjiem jums ir izrādījies noderīgs?

- Protams! Piemēram, savā pirmajā darbā (tas bija liels finanšu holdings, kam piederēja banka, apdrošināšanas kompānija un juridiskie biroji), es vispār nezināju, kā šie uzņēmumi darbojas no iekšpuses. Es biju gan sekretāre, gan tulce, gan lietvede, kam lieliski jāizprot uzņēmuma darbības principi. Lai arī finanšu jomā biju pastrādājusi, taču, kad atnācu uz BlueOrange, puse terminu, ar kuriem virtuozi žonglēja bankas darbinieki, man bija absolūti nesaprotami. Nācās sēsties pie profesionālās literatūras grāmatām, uzdot jautājumus speciālistiem, uzmanīgi uzklausīt atbildes un visu atcerēties, lai īstajā brīdī to liktu lietā un atrisinātu konkrēto uzdevumu. Un es tajā neredzu nekā nosodāma. Cilvēks nevar zināt visu. No otras puses, man jau bija laba bagāža jurisprudences lietās, kvalitātes un procesu jautājumos. Tas viss kopā saliekas pareizā mozaīkā, kas rada vajadzīgo kompetenci, lai savukārt spētu rast vajadzīgo risinājumu.

- Bankā jums nācās iet pilnīgi jaunā virzienā. Vai tas neradīja kādus satraukumus?

- Šī man nav pirmā darbavieta, un tā nu ir sagadījies, ka katra mana iepriekšējā darbavieta strādāja citā nozarē – finanšu, lauksaimniecības, telekomunikāciju, nekustamā īpašuma. Protams, katrā vietā ir kādi papildu pienākumi, bet ikvienā uzņēmumā pastāv administratīvi organizatorisko funkciju pamatkomplekts. Jāsaka, ka atnākšanas brīdī uz šejieni es jau biju universāla administratore un biroja vadītāja, kā arī profesionāla kvalitātes vadītāja, tāpēc nekādu satraukumu nebija.

Divu trīs mēnešu laikā man izdevās saprast un strukturēt mūsu atsevišķā biroja darbu. Tūlīt pēc pārbaudes laika man piedāvāja kļūt par vadītāja palīdzi. Palīdzēju sakārtot atskaišu un kontroles sistēmu, realizēt efektīvas idejas. Un tamlīdzīgu uzdevumu krātuve regulāri pildījās.

- Ir dzirdēts, ka pārāk plaša darba pieredze universālam speciālistam var izrādīties ar mīnusa zīmi. Sak, cilvēks zina ļoti daudz, bet visu virspusēji.

- Pirmkārt, universālums ļauj cilvēkam ienirt pilnīgi jaunā darbības jomā un paplašināt savu profesionālo redzesloku. Piemēram, jau ir bijuši projekti, saistīti ar IT lietām, AML, valūtas darījumiem, motivācijas sistēmu. Bet tās būtībā ir ļoti atšķirīgas lietas. Atšķirīgas, bet ļoti interesantas. Tad, kad tu iedziļinies sarežģītu mehānismu darbībā, tas tevi, nenoliedzami, attīsta. Otrkārt, es nepiekrītu tam, ka universālums nozīmē virspusējas zināšanas. Drīzāk otrādi. Nākas ļoti dziļi izprast projekta tēmu, jo bez tā uz priekšu nekas nevirzīsies. Turklāt zināšanām te nāk klāt arī unikāla pieredze un iespēja paraudzīties uz situāciju ar svaigu skatienu.

- Vai jūs varētu izskaidrot plašāk, kā tas palīdz praksē?

- Lieta nav projektu vadītāja universālumā vai specifikā. Galvenā problēma, kāpēc projekti nevirzās uz priekšu, ir tā, ka daudzi tajā iesaistītie baidās no atbildības. Bez kautrēšanās varu teikt, ka es nebaidos un varu uzņemties arī svešu atbildību, darbu un pat kļūdas, ja zinu, ka tas palīdzēs lietai kopumā. Mani zināmā mērā var saukt par krīzes vadītāju, kas efektīvi novērš konkrētā brīža problēmas konkrētajā pozīcijā. Te nevar domāt šauri, ir jāspēj uz situāciju paskatīties no augšas. Te, gribi – negribi, sāc paredzēt notikumu virzību, lai izvairītos no kļūdām vai minimizētu to sekas. Nenoliedzami, palīdz zināšanas, kas iegūtas citās jomās.

- Vai jūs varētu šo domu ilustrēt ar kādu piemēru no savas pieredzes?

- Pirms dažiem gadiem mums visus projektus vadīja savā jomā šauri specializēti cilvēki – nodaļu vadītāji. Lielais vairākums no viņiem pelnīti uzskata sevi par labākajiem ekspertiem un nebūt netiecas uzņemties papildu darbus projektos. Un viņus var arī saprast... Taču, kad speciālists laika trūkuma un milzīgā uzdevumu apjoma dēļ ar grūtībām tiek galā ar saviem tiešajiem darba pienākumiem, ir ļoti grūti viņam uzticēt vēl kaut ko. Tāpēc kādā brīdī man sāka deleģēt visielaistākos, viskomplicētākos un visnokavētākos bankas projektus. Rezultātā man nācās uzņemties atbildību par lēmumiem, kas bija tālu no tām zināšanām, kādas man bija projekta sākumā. Taču ikreiz, pieņemot lēmumu, es izpētīju tēmu, konsultējos, un mēs kopā radām optimālu risinājumu.

- Kā uz jums psiholoģiski nostrādā šāda jūsu profesionālā neaizstājamība?

- Neaizstājamu cilvēku nav. Es apzinos, ka man ir izveidojusies noteikta reputācija. Pirms pieciem gadiem mani sāka saukt par galveno projektu vadītāju. Taču tas nenozīmē, ka esmu ieciklējusies uz sevi. Es dodu iespēju attīstīties arī citiem projektu vadītājiem – gan universālajiem, gan specializētajiem. Man patīk, ka cilvēki darbā atveras. Talants piemīt ikvienam, vajag tikai palīdzēt tam atklāties un nostiprināties. Es labprāt stāstu kolēģiem par darba smalkumiem un šķēršļiem, kas varētu gadīties ceļā.

- Viens no jūsu ilgtermiņa projektiem bija saistīts ar būvniecības biznesu, kur visapkārt ir vīrieši. Kāds iespaids par to jums ir palicis?

- Bija diezgan smagi. Nācās izpelnīties cieņu. Taču man palīdzēja pieredze no iepriekšējās darbavietas telekomunikāciju jomā. Tur bija nodaļas, kas projektēja un instalēja kabeļu tīklus, un man kā ISO standartu kvalitātes vadītājai vajadzēja veikt auditu. Sākumā mani neviens neuztvēra nopietni. Tad nu nācās izcīnīt respektu un panākt, ka ar mani rēķinās, neraugoties uz absolūto “vīriešu šovinismu” šai nozarē. Tagad ar tā laika kolēģiem es joprojām uzturu laipnas, draudzīgas un cieņpilnas attiecības. Tāpēc tad, kad es līdzīgā situācijā nokļuvu bankā saistībā ar ēku rekonstrukcijas projektu, tas viss bija jau daudz vienkāršāk.

- Jūsu redzesloku var tikai apskaust. Vai tā paplašināšanai vispār ir robežas?

- Galvenais, lai redzesloka paplašināšana nekļūtu par pašmērķi un netraucētu tikt galā ar pamatuzdevumiem. Projektu vadītājam ir jāņem vērā visi svarīgie aspekti, kurus var ietekmēt kādas izmaiņas. Taču var gadīties arī tā, ka sāc šķetināt kādu problēmu un pa ceļam pamani vēl duci citu, kuras novērst uzreiz nevari. Te ir svarīgi ar skaidru galvu pareizi novērtēt situāciju un savus spēkus. Vienkārši pateikt sev “stop” un risināmo uzdevumu loku sašaurināt līdz konkrētā projekta robežām. Tomēr tas nedrīkst kļūt par iemeslu nedomāt par visu, kā arī nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst piefiksētās nepilnības pēc projekta pabeigšanas, pat ja tās attiecas uz blakus jomu. Universālums nozīmē to, ka tu esi atbildīgs par visu. Nedrīkst izturēties pēc principa “ne mana cūka, ne mana druva”.

*)Intervija jau bija sagatavota publicēšanai, kad tika saņemta patīkama ziņa – Marina Zaharova 22.maijā ieguvusi speciālbalvu konkursā “Sieviete arhitektūrā, būvniecībā, dizainā”. Patīkamais novērtējums saņemts par projektu vadītājas izcilo darbu, vadot divu bankas BlueOrange ēku – Jēkaba ielā 2 un Smilšu ielā 6 – rekonstrukciju piecu gadu garumā.

- Mūsu sarunas nobeigumā neklātienē dosim vārdu diviem jūsu kolēģiem. Pēc kādas dzīves filozofijas vadās viņi, un ko viņi var pateikt par mūsu skartajām tēmām?

Kristīne Mežjāne, BlueOrange personāla projektu vadītāja

- Pašlaik tirgū vairāk ir šaura profila jeb specializēto projektu vadītāju. Vismaz es neesmu satikusi tādus, kas zina visu par visu. Iespējams, tas saistīts ar terminoloģiju – dažādos uzņēmumos šādus speciālistus mēdz saukt dažādi.

Personīgi es nespēju nodarboties tikai ar vienu un to pašu, man vienmēr gribas izmēģināt kaut ko jaunu. Esmu vadījusi zelta programmas projektu, darbinieku novērtēšanas, ražošanas procesu automatizēšanas, seifu projektus u.c. Šobrīd apgūstu personāla lietas – uzņēmuma cilvēkresursu vadību.

Vadītāja sūtība ir sasniegt mērķi. Vienmēr atradīsies kāds speciālists, kas kādu jomu pārzinās labāk nekā tu. Projektu vadītāja uzdevums ir, redzot kopainu, palīdzēt dažādiem speciālistiem sadarboties vai nomainīt procesus tā, lai nonāktu līdz izvirzītajam mērķim. Plašāka uzņēmuma darbības izpratne šai ziņā tikai palīdz.

Egita Ērmane, BlueOrange E-komercijas departamenta projektu vadītāja

- Projektu vadītājs ir kā tulks, viņš saved kopā biznesa pārstāvjus ar cilvēkiem, kas palīdz realizēt idejas. Taču, ja viņš, piemēram, nesaprot terminoloģiju, rodas kļūdas komunikācijā un uzdevumu formulēšanā. Tāpēc, kad iedziļinos jaunā tēmā, es vispirms apgūstu terminus. Dzirdu nezināmus vārdus – tūlīt pierakstu. Lasu visu, ko par šo jauno tēmu varu atrast.

Pats svarīgākais ir komunikācija. Ir jāprot kontaktēties un uzdot jautājumus. Nepadoties un nojaukt sienas. Projektu vadītājam nav formālas varas, viņam pakļautībā nav cilvēku, ko varētu vai nu prēmēt, vai atlaist, tāpēc kaut kādā mērā ir jābūt psihologam. Nedrīkst aizmirst apsveikt kādu dzimšanas dienā, ir jāapmeklē uzņēmuma pasākumi un vienkārši jāuztur draudzīgas attiecības. Jāprot vienoties, izskaidrot. Savukārt eskalācija, ja arī palīdz, tad vien uz kādām piecām minūtēm, turklāt sabojā attiecības. Ja ir vēlme pēc projekta palikt, nevis aiziet, tad viss ir jākārto diplomātiski.

Kopumā ir ļoti daudz cilvēku, kas baidās uzņemties atbildību, apmēram 70–75%. Viņus viss apmierina, kā ir, viņiem neko negribas mainīt. Tie, kas uzņemas iniciatīvu, kas virza uz priekšu, – ir mazākumā. Taču ir ļoti labi, ka viņi ir.