Ķīmiju laukos lietojam maz, bet būs jāsaimnieko aizvien gudrāk

Situācija lauksaimniecībā šobrīd nav viegla – nozare joprojām izjūt gan pandēmijas sekas, gan nu jau arī kara ietekmi, kas patērētājiem sola milzīgu pārtikas cenu kāpumu. Taču tik pat lielas pārmaiņas varētu nest arī Eiropas Savienības (ES) zaļais kurss. Ko Eiropa sagaida no lauksaimniecības sektora, kādas iespējas tas rada, kā Latvijai veicas ar prasību ieviešanu un kas ir galvenie šķēršļi?

Situācija nozarē ir sarežģīta

Liela daļa šī brīža izaicinājumu lauksaimniecībā nav saistīti ar zaļo kursu. Zaļais kurss veido neskaidru nākotni, taču šodienas izaicinājumi saistāmi ar izejvielu un enerģijas cenu sprādzienu, kas lauksaimniekiem nozīmē pārtikas pašizmaksu kāpumu. Piena lopkopībā barības cenas augušas par apmēram 70-100%, degvielas cenas par 60-70%, dabas gāzes cenu lēciens bijis pat desmitkārtīgs, un arī elektroenerģijas cenas šobrīd ir ļoti augstas. Vienu no būtiskākajiem izaicinājumiem rada mēslojums un tā piegādes. Piemēram, minerālmēslu cena dažiem mēslojuma veidiem kāpusi pat par rekordaugstiem 400-500%.

“Tas viss nozīmē, ka augkopjiem, lopkopjiem un citu nozaru pārstāvjiem to pašu produktu saražot ir daudzkārt dārgāk. Cenu kāpums bija novērojams jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Pasaulei lēnām atkopjoties no Covid-19 ierobežojumiem, auga pieprasījums pēc resursiem, energoresursu cenas bija augstas un līdz ar to kāpa arī izejvielu cenas. Tomēr pastāvēja zināms miers un cerība, ka tirgus ātri pielāgosies, un cenas kritīsies. Tomēr šī brīža notikumi pasauli apgriezuši otrādāk, un nu sola vēl lielāku cenu lēcienu nekā iepriekš. Ja pirms pusgada cenu kāpums spēja kompensēt izejvielu sadārdzinājumu, tad šobrīd situācija ir sarežģītāka,” tendences skaidro Latvijas lauksaimniecības un dārzkopības audzētāju un ražotāju biedrības “Zemnieku saeima” pārstāvis Valters Zelčs.

Ko lauksaimniekiem nozīmē zaļais kurss?

Šobrīd publicētas vairākas ES stratēģijas, kuras tiešā veidā skar lauksaimniecības sektoru – bioloģiskās daudzveidības stratēģija, augsnes stratēģija, dabas atjaunošanas stratēģija u.c., - tās visas lielākā vai mazākā mērā tiek paliktas zem Eiropas zaļā kursa lietussarga. Stratēģija, kura šobrīd vistiešāk ietekmē lauksaimniecības sektoru, ir ‘’No lauka līdz galdam’’ stratēģija. Konkrētais dokuments paredz virkni ieguvumu - vietējā pārtikas patēriņa veicināšanu, īsākas pārtikas ķēdes un marķējuma izmaiņas. Tomēr kā centrālos uzdevumus lauksaimniecībā Eiropas Komisija definējusi četrus būtiskus mērķus:

- augu aizsardzības līdzekļu lietošanas samazināšanu par 50%;

- mēslojuma, tai skaitā gan kūtsmēslu, gan minerālmēslu, lietošanas samazinājumu par 20%;

- antimikrobiālo preparātu un antibiotiku samazināšanu lopkopībā par 50%;

- bioloģiski sertificēto platību palielināšanu par 25%.

Lauksaimniekiem pagaidām skaidrības maz

Šie mērķi ir saprotami un kopumā vērtējami pozitīvi, tomēr lauksaimniekiem par to ieviešanu nākotnē vēl ir daudz neskaidrību. Dažādu direktīvu un regulu ir daudz, un to prasības varētu radīt lielus izaicinājumus.

“Piemēram, ir bioloģiskās daudzveidības stratēģija, saskaņā ar kuru 1/3 daļa no ES teritorijas ir aizsargājama teritorija un vēl 1/3 no tās jeb 10% no kopējās ES platības - stingri aizsargājama, kur saimnieciskā darbība praktiski nevar notikt. Tas satrauc mežsaimniecības nozari, kura jau tā šobrīd ir ļoti stingri regulēta, taču stratēģija varētu skart arī lauksaimniekus. Apspriešanā ir arī dabas atjaunošanas stratēģija, kas īpaši aktuāla Latvijai, jo, saskaņā ar šī brīža redakciju, Eiropas Komisija pasaka, ka līdz 2030. gadam visas meliorētās platības jāatgriež to ‘’dabīgajā stāvoklī’’. Tulkojot no birokrātiskās valodas – ir jālikvidē drenu sistēmas, lai šīs platības kļūtu par ziemeļvalstīm tipiskām dabiskajām platībām – purviem. Normatīvo aktu zaļā kursa ietvaros ar katru dienu kļūst arvien vairāk, un lauksaimniekiem tiem visiem izsekot nav iespējams. Ir liela neskaidrība, ar kādiem mehānismiem šos mērķus valstīm būs jāsasniedz. Kuri būs obligāti sasniedzami mērķi, kuri brīvprātīgi? Kādas būs EK piedāvātās mēslošanas alternatīvas, ja, piemēram, mazina mēslojuma lietojumu,” saka “Zemnieku saeima” pārstāvis.

Latvija – jau tagad Eiropas pirmrindniece

Kopumā, zaļo kursu ieviešot saprātīgi, būtiski ieguvumi no tā varētu būt gan patērētājiem, gan lauksaimniekiem, jo tas nosaka lielāku iekšējā tirgus protekcionismu un vietējās pārtikas pieejamību, kā arī dotu būtisku artavu vides aizsardzībā. Taču, kamēr stratēģija nav pārtapusi konkrētās un reāli ieviešamās direktīvās un regulās dalībvalstīm, ieviešanas mehānismi un konkrēti ierobežojumi nav zināmi.

Attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu un antibiotiku lietojumu, kā arī bioloģisko platību apmēru Latviju jau tagad var uzskatīt par ļoti zaļu valsti. Pie mums, kā norāda “Zemnieku saeimas” pārstāvis, jau tagad ir ieviesta tā dēvētā integrētā augu audzēšana, kas nozīmē, ka augu aizsardzība notiek ar dabīgām metodēm, un augu aizsardzības līdzekļus lieto tikai tad, ja konkrētajā laukā slimību patogēns vai kaitēklis ir tik plaši savairojies, ka bez AAL lietošanas draud risks pazaudēt lielāko daļu ražas.

“Latvijā vidējais augu aizsardzības līdzekļu lietojums šobrīd ir aptuveni 0,8 kg uz hektāru, kamēr vidējais rādītājs Eiropā ir aptuveni 2,4 kg uz hektāru, proti, aptuveni trīs reizes lielāks. Tādējādi galvenais risks ir, ka Eiropa liktu par 50% samazināt aizsardzības līdzekļu lietojumu visām dalībvalstīm lineāri, tātad, neatkarīgi no tā, vai lietojam 3kg uz hektāru, vai krietni mazāk. Šādā gadījumā valstīs, kur “ķīmiju” lieto vairāk, ražas kritums būtu samērīgs, bet valstīs, kur to lieto maz, tas sasniegtu bīstamu robežu, - šo līdzekļu lietojums nebūtu pietiekams, lai reāli pasargātu ražu, un tas nozīmētu dramatisku ražas kritumu. Līdzīga situācija ir arī ar mēslojumu, - Latvijā to lieto aptuveni divas, trīs reizes mazāk nekā vidēji ES. Arī antibiotikas lopkopībā lietojam aptuveni uz pusi mazāk, nekā vidēji ES. Savukārt bioloģisko platību pie mums ir aptuveni 15-16%, kamēr Eiropā vidēji – tikai 7-8%. Tātad lielajos stratēģijas mērķos šobrīd esam galvastiesu priekšā Eiropai,” stāsta V.Zelčs.

Trūkumi: nav izvērtēta ietekme

Par svarīgāko problēmu zaļā kursa mērķu īstenošanā lauksaimniecībā V.Zelčs uzskata zaļā kursa ietekmes izvērtējama trūkumu. Proti, jebkurš šāds pasākums lauksaimniekiem nozīmē izdevumus, kas var izpausties arī ražas vai produkcijas krituma veidā. Tāpat tas var nozīmēt cenu kāpumu gala produkcijai, kas savukārt ietekmē gan gala patērētāju, gan citas nozares.

“Ieguvumi un iespējas, protams, ir, taču ir rūpīgi jāanalizē, vai tie atsver iespējamos zaudējumus. Liela daļa šo prasību ir dārgas no to ieviešanas viedokļa un var samazināt ražošanas ienesīgumu. Papildu prasības var nozīmēt, ka sarūk mazo saimniecību skaits, daudzas no kurām jau tagad balansē uz izdzīvošanas robežas. Vēl jo vairāk, virkne pasākumu ir pretrunā viens otram. Piemēram, lai mazinātu SEG emisijas un glābtu klimatu, Eiropas Komisija kā centrālo praksi virza konservējošo lauksaimniecību, kura cita starpā paredz atteikties no augsnes aršanas, aizstājot to ar minimālo apstrādi vai tiešo sēju. Šis pasākums tik tiešām būtu efektīvs klimata kontekstā, taču vides kontekstā tas potenciāli varētu palielināt AAL izmantošanas daudzumu. Ir bijuši vairāki pētījumi, tai skaitā Ķīles un Vāgeningenas Universitātē, kas rāda, ka zaļā kursa īstenošanas ietekmē cenas dažām produktu grupām varētu kāpt vēl par 50%. Tomēr, lai cik jocīgi tas nebūtu, ES līmenī šādu datu nav. Būtībā ne Latvijā, ne ES kopumā nav veikts stratēģijas ietekmes novērtējums. Stratēģija ir, bet mēs nezinām, kas notiks ar nozarēm un ekonomiku, ja visu īstenosim tādā mērā, kā plānots. Tā ir kā tāda strauja skriešana nezināmajā,” viņš saka. 

Grūdiens inovācijām

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka zaļā kursa stingrākas prasības dos būtisku grūdienu inovāciju ieviešanā lauksaimniecībā visā Eiropā, liekot meklēt risinājumus, kā strādāt gudrāk un efektīvāk. Tas nozīmē, ka arī lauksaimniecības sektors arvien aktīvāk sāks ieviest dažādus bioekonomikas un aprites ekonomikas pasākumus, kas mazinās ietekmi uz vidi, un ļaus izmantot no katras produkcijas un darbības visu, ko tās sniedz.

“Jau šobrīd vairākas lopkopības un piena saimniecības Latvijā uzstādījušas biogāzes stacijas, lai kūtsmēslus lietderīgi izmantotu ne tikai lauku mēslošanā, bet arī atjaunojamās enerģijas – biogāzes ieguvei. Tāpat varētu attīstīties dažādu inovatīvu materiālu izstrāde, liekot lietā lauksaimniecības produktu sastāvdaļas, no kurām liela daļa šobrīd netiek izmantotas. Viens no piemēriem ir kaņepju šķiedras, šo augu atliekas vai digestāts. Šo materiālu izmantošana un pielietojums ražošanā varētu būt teju nebeidzams: audumi, izolācijas materiāli un pat būvmateriāli,” stāsta V.Želcs.

Satelītuzņēmumi un GPS lauku mēslošanai

Gan lielajās, gan arvien vairāk arī mazajās un vidējās saimniecībās arī tepat Latvijā ienāk precīzās tehnoloģijas jeb viedā lauksaimniecība, kur visi darbi tiek kontrolēti digitāli, izmantojot GPS un lauka satelītuzņēmumus.

“Agrāk minerālmēslu izkliede nozīmēja visai prastu darbību – pieāķēt izkliedētāju, sabērt minerālmēslus un braukt pa lauku. Tagad talkā nāk modernās, precīzās tehnoloģijas: traktors ir aprīkots ar datorizētu izkliedētāju, GPS antenu, kā arī spēcīgu procesoru pašā traktorā. Lauksaimnieks pirms darbu uzsākšanas datorā sastāda mēslošanas kartes, programmai analizējot konkrētā lauka satelītuzņēmumu un nosakot to, cik ‘’zaļš’’ ir lauks dažādos nogabalos. Programma ar sarežģītu algoritmu palīdzību izrēķina nepieciešamo mēslojuma devu katrā lauka nogabalā. Lauksaimnieks ar parastu USB ierīci sagatavoto karti ielādē traktora datorā, un tālāk pats traktors, sazinoties ar GPS uztvērēju un minerālmēslu kliedētāju, iepriekš sagatavoto karti izpilda. Lauksaimniekam tas nozīmē ekonomisku ietaupījumu, jo būtiski samazinās izlietotā mēslojuma apjoms. Iegūst arī daba: samazinās mēslojuma daudzums, kurš nonāktu vidē, ja augi tiktu mēsloti neprecīzi. Tādējādi ūdenstilpnēs ir ļoti mazas barības vielu noteces, un samazinās eitrofikācijas risks, saka V.Zelčs.

Šādas inovācijas ir jebkurā lauksaimniecības nozarē: lopkopībā aizvien biežāk parādās dažādi slaukšanas un barošanas roboti, kas nozīmē optimālu izslaukumu, precīzas barošanas devas un diētas. Dārzkopībā popularitāti iegūst nezāļu ravēšanas roboti, tādējādi nav nepieciešama manuāla ravēšana un samazinās augu aizsardzības līdzekļu lietojums. Tāpat Eiropas līmenī notiek diskusijas par zinātniskām inovācijām jaunu augu šķirņu radīšanā.

“Samazinot augu aizsardzības līdzekļu lietojumu, aktuāls ir jautājums, kā saglabāt ražību, bet pasargāt augus no slimībām un kaitēkļiem. Aizliedzot efektīvus līdzekļus, politiķiem ir jādod arī efektīvas alternatīvas. Viens no risinājumiem ir ‘’jauno selekcijas metožu’’ ieviešana Eiropas Savienībā. Tā bieži tiek jaukta ar klasisko ģenētisko modifikāciju, kura aizliegta ES, bet atļauta citviet pasaulē. Tā gluži nav, jo “jaunās selekcijas metodes” nepieļauj, piemēram, skorpiona gēna ievietošanu tomātā. Tā paredz zināmu gēnu un īpašību pārnešanu starp vienas sugas augiem, piemēram, pārnesot konkrētas īpašības no vienas tomātu šķirnes uz citu. Šādi ļoti ātri var izveidot jaunas šķirnes un panākt, ka augi ir izturīgāki pret kaitēkļiem, un slimībām un tādējādi mazāk jālieto ķīmiskie līdzekļi. Ar ierastajām selekcijas metodēm, tas var aizņemt pat vairāk nekā 10 gadus. Būtu pārsteidzīgi teikt, ka EK to piedāvā kā tūlītēju risinājumu, bet diskusijas par šo tēmu ir uzsāktas,” viņš stāsta.

Patērētāji būs noteicēji

Zelčs uzsver, ka būtiski ņemt vērā, ka nozares sakārtošanai jāiet roku rokā ar citiem pasākumiem, kas ietekmē pieprasījumu tirgū. Lai neveidotos situācija, ka politiski tiek motivēta bioloģisku produktu nonākšana tirgū, bet pieprasījums tam līdzi neaug.

“Lauksaimnieku mērķis nav obligāti lietot augu aizsardzības līdzekļus vai lopiem radušos bakteriālos iekaisumus ārstēt ar antibiotikām. Ja patērētāji vairāk pirks graudaugu produkciju, kura ražota bez AAL, vai pienu no govīm, kuras staigājušas tikai ganībās, tirgus reaģēs. Ja patērētājiem, redzot milzīgu cenu lēcienu, ražošanas metode kļūs mazsvarīga un būs varīgi nopirkt lētu – arī tad tirgus pielāgosies. Tas viss rāda, ka šis ir komplekss pasākums, kas nevar notikt balstoties tikai uz politiskām ambīcijām vai skaļiem lozungiem.”

Vienlaikus “Zemnieku saeima” aicina diskusijā par nākotnes lēmumiem Eiropā vairāk iesaistīt arī nozaru pārstāvjus. “Zaļā kursa un arī citos politiskajos lēmumos joprojām nereti iztrūkst gan diskusijas, gan reālās ietekmes izvērtējuma. Šajā gadījumā - gan uz vidi, gan klimatu, gan ekonomiku kopumā. Zīmīgi, ka angļu valodā zaļo kursu dēvē par “Green Deal” jeb “zaļo darījumu”. Darījumā vienmēr ir divas puses, un vēlētos, lai gan ES, gan nacionālā līmenī uzlabotos nozaru un politiķu sadarbība,” aicina Zelčs.