Investīcijas globalizācijas un reģionalizācijas krustcelēs

Pēteris Celms,

BluOr Bank investīciju portfeļa pārvaldnieks

Šodien divi šķietami pretrunīgi fakti ir patiesi.

Pandēmijas izraisītie piegādes ķēdes traucējumi ir izraisījuši pārrāvumus gandrīz katrā globālās ekonomikas nostūrī. Pagājušajā gadā virsrakstos dominēja ostu slēgšana, konteineru trūkums un Suecas kanāla sešu dienu bloķēšana. No relatīvi nekaitīgiem, piemēram, jaunākās spēļu konsoles trūkuma Ziemassvētku laikā, līdz destabilizējošiem, piemēram, krasā pārtikas un enerģijas preču cenu kāpuma, kas pēdējā laikā Kazahstānā izraisīja nemierus, šie traucējumi ar pieaugošu ietekmi rada viļņus visā pasaulē.

Tajā pašā laikā globālā tirdzniecība, šķiet, nekad nav bijusi spēcīgāka. Pandēmijas sākumā preču tirdzniecība strauji atjaunojās 2020. gada vidū, līdz gada beigām pārspējot pirmspandēmijas līmeni. Pagājušā gada sākumā pasaules tirdzniecības apjomi radīja jaunus rekordus, un prognozes liecina, ka preču un pakalpojumu tirdzniecības pieaugums varētu pārsniegt IKP 2022. gadā.

Kas te notiek?

Vissvarīgākais ir tas, ka mēs skaidri redzam, cik šīs piegādes ķēdes ir iestrādātas un cik lielā mērā mēs uz tām paļaujamies. Uzņēmumi gadu desmitiem ir ieguldījuši līdzekļus fiziskajā kapitālā, darba specializācijā un loģistikā, lai optimizētu ražošanu “tieši laikā” (just-in-time), ļaujot globālajai ekonomikai darboties kā labi ieeļļotai mašīnai. Turklāt pat tad, kad viss ir nogājis greizi un ir radušies piegādes ķēdes traucējumi, sistēma vienmēr ir atguvusies samērā strauji.

Tas ir līdz jaunākajai krīzei. Izrādās, ka “tieši laikā” risinājums ne vienmēr ir optimālākais, ko atzīst gan uzņēmumi, gan valdības.
Divi piemēri, kas konkrēti liecina par šo jautājumu. Slimnīcu gultasvietu trūkums visā Rietumu pasaulē ir saasinājis sabiedrības veselības krīzi un lielā mērā bijis atbildīgs par pēdējo divu gadu lokdauniem. Pusvadītāju trūkums ir ietekmējis ne tikai spēļu konsoļu un automašīnu pieejamību, - to arvien vairāk uzskata par valsts drošības jautājumu, un lielākās kompānijas iegulda desmitiem miljardu dolāru, lai palielinātu ražošanas jaudu tuvāk mājām Eiropā un ASV.

Šī apzināšanās ir daļa no plašākas politiskās maiņas, kas sākās ar ASV un Ķīnas tirdzniecības karu pirms pandēmijas. ASV ražošanas nozares ārpakalpojumu izmantošana Dienvidaustrumāzijā ir likvidējusi Amerikas industriāla reģiona ekonomisko bāzi, kas ir izraisījusi politiskās sekas. Lai gan Ķīna ir bijusi liela labuma guvēja šajās attiecībās, tā tomēr ir pārāk atkarīga no eksporta uz ASV, lai virzītu ekonomisko izaugsmi, un arī tās vadība vēlas pārmaiņas. Abas valstis vēlas mazināt savu paļaušanos uz otru valsti, un pandēmijas radītie traucējumi ir tikai veicinājuši šo vēlmi.

Tajā pašā laikā jaunās tehnoloģijas, kas pēdējos gados ir kļuvušas plaši izplatītas, varētu vairāk veicināt deglobalizācijas procesu nekā tehnoloģijas, kas veicināja IKT revolūciju.

Kā piemēru var minēt rūpniecisko automatizāciju un robotiku. Pirmajā acu uzmetienā automatizācija ir alternatīva pārceļošanai uzņēmumiem attīstītajās ekonomikās, kas cenšas samazināt darba izmaksas. Tā kā automatizācija un kravu novirzīšana, šķiet, ir aizstājēji, tad būtu jāsagaida, ka automatizācijas uzlabojumi laika gaitā novedīs pie pieaugoša pārslēgšanas apjoma.

Pēc divām desmitgadēm, kad tika optimizēta piegādes ķēde, svārsts ir sācis slīdēt pretējā virzienā. Līdz šim ietekme ir bijusi maza un jūtama tikai uz robežas. Tomēr tā nav tikai iztēle, ka mēs redzam patiesi masīvus korporatīvo kapitāla ieguldījumus, lai pārceltu ražošanu tuvāk pie mājām, kad Covid krīze būs patiešām beigusies.

Reģionalizācija

Līdz ar pieaugošu ražošanas reemigrācijas iespējamību pastāv arī iespēja, ka pasaule sadalīsies pa reģioniem. Covid ietekmē uzņēmumi jau sākuši ražot preces tuvāk galamērķu tirgiem. Tā rezultātā ir ticams, ka daudzpolārā pasaule ar vājinātām attiecībām starp lielākajām ekonomikām var radīt lielāku starptautisko plūsmu īpatsvaru pašu reģionu ietvaros.

Papildus piegādes ķēdes drošībai galvenais faktors, kas ir šīs tendences pamatā, ir ārvalstu investīciju pastiprināta pārbaude valsts drošības apsvērumu dēļ, kas kopš 2018. gada ir demonstrējusi dinamiku galvenokārt pasaules attīstītajās ekonomikās. Piemēram, 2020. gadā stājās spēkā regulas, ar ko īsteno ES 2019. gada regulējumu tiešo ārvalstu ieguldījumu (ĀTI) pārbaudei un ASV 2018. gada Ārvalstu ieguldījumu riska pārskatīšanas modernizācijas aktu.

Tās ietekme jau ir redzama datos. 2020. gadā ĀTI pieplūdums samazinājās par 35% līdz $999 miljardiem, pirmo reizi kopš 2005. gada, kad ĀTI pieplūdums bija mazāks par $1 triljoniem. Pat pēc tam, kad ārvalstu tiešo ieguldījumu datos tika novērsti dažādi “trokšņa” avoti, pamatā esošā ĀTI tendence, ko aprēķināja ANO Konference par tirdzniecību un attīstību, 2020. gadā samazinājās par 25%.

Taču šis kumulatīvais rādītājs neliecina par to, kas notiek uz robežas. Piemēram, Latvijā ĀTI pieplūdums 2021. gada pirmajos 9 mēnešos faktiski pārsniedza iepriekšējo gadu plūsmas, jo lielākā daļa šo plūsmu bija un ir bijušas no mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Viens gads neliecina par tendenci, bet šie skaitļi signalizē, ka ĀTI reģionālā līmenī, visticamāk, turpinās pieaugt.

Šis ģeogrāfiskā attāluma piemērs ir ļoti svarīgs, lai izskaidrotu globalizācijas reģionalizāciju. Piemēram, ja attālums starp tirdzniecības partnera valstu pāriem ir par pusi mazāks nekā cits, citādi līdzīgs valstu pāris, paredzams, ka šī lielākā fiziskā tuvība vien vairāk nekā trīs reizes palielinās preču tirdzniecību starp tuvākajiem pāriem un vairāk nekā divas reizes palielinās ĀTI starp tiem. Kultūras un politiskās līdzības, kas bieži ir saistītas ar ģeogrāfiju, arī palielina starptautisko plūsmu.

Katra reģiona pieaugošā spēja pašfinansēt savu attīstību veicina šo procesu un šī finansējuma temps aug visos reģionos, paātrinot inovācijas procesu, jo arvien vairāk un vairāk ideju iegūst agrāku un būtiskāku finansējumu – protams, daži cietīs neveiksmi, bet paātrināts atklāšanas un pieņemšanas process, ko veicina kapitāla pārpilnība, ir daļa no šī jaunā pēc-Covid laikmeta.

Uzņēmumi uzskata, ka katrs reģions arvien vairāk ir pašuzturošs attiecībā uz finansēm, ražošanu un patēriņu, un tāpēc tiem ir jābūt katrā reģionā, lai apmierinātu šo pieprasījumu. Šķiet, ka mēs virzāmies no decentralizētas ražošanas un centralizētas bagātības pasaules uz centralizētāku ražošanas procesu un decentralizētu bagātību. Koncentrēšanās uz klimatu paātrinās šo procesu – Starptautiskās Ilgtspējas standartu padomes (ISSB) izveide COP26 skaidri norāda, ka uzņēmumi tiks pārbaudīti visā to piegādes un vērtību ķēdē.

Eiropas perspektīvas

Pēdējos gados Eiropas integrācija ir pārbaudīta vairākkārt: Itālijas populistiskais grūdiens, Brexit un ASV antipātijas bijušajā prezidenta pilnvaras laikā visiem kalpoja, lai atgādinātu Eiropai, ka tā ir viena un tai ir jāpaātrina integrācija. Covid ir palīdzējis īstenot šo integrāciju, iespējot ES izvirzīt savu NextGeneration EU finansējumu plānu, tāpat arī klimata politika un Eiropas “zaļās” obligācijas, kas Eiropai nodrošina vadošo lomu klimata politikas finansēšanā. Tas, kā tas notiks turpmākajos gados, daudz pateiks par to, kā Eiropa progresēs. Ir daudz, ko Eiropa var darīt, un pieaug izpratne par “stratēģiskās autonomijas” nepieciešamību.

Eiropa kā potenciālais spēlētājs ieņem interesantu vietu, ja ģeopolitika turpinās attīstīties atbilstoši ASV un Ķīnas konkurencei. Eiropa jau tagad ir pasaules līmeņa noteicēja tehnoloģiju jomā, un tā turpina attīstīties. Tās zaļo obligāciju finansēšanas un oglekļa emisiju tirdzniecības sistēma (pasaulē lielākā) dod tai līdzīgu iespēju vadīt pāreju uz klimata pārmaiņām.

ES arī ļoti mudina Eiropā ražot EV baterijas un pusvadītājus. Ņemot vērā to, ka neviens Eiropas vienotais tirgus nav pietiekami liels, lai pats par sevi patiešām vadītu un virzītu šos mērķus, Eiropai ir gandrīz vieglāk vienoties reģionālā līmenī nekā Amerikai vai Āzijai. Tas jau ir redzams, piemēram, nesenajos Eiropas pusvadītāju ražošanas nolīgumos.

Jaunā ēra, visticamāk, palielinās konkurenci starp reģioniem, jo inovācija un to pieņemšana padziļina integrāciju. Tā, iespējams, virzīsies uz ātrāku un dziļāku integrāciju kā mentalitāte, ka uzvarētājs saņem visu laupījumu, aptver gan tehnoloģijas un finanšu nozares, gan ražošanu, izplatīšanu un patēriņu.

No žurnāla Forbes materiāliem (Nr.29, februāris 2022)